Manai - mūžam īpašajai.
Tu mana, mūžam īpašā,
to neizmainīs it nekas,
Tavā sirdī ir pērlītes,
bet acīs tāds Mariannas dziļums,
kuru izmērīt nav spējis neviens...

Tava dvēsele mūžam būs spārnos
un Tevi pavadīs Laime,
Jo ik dienu, ik vakaru es aizlūdzu par Tevi
un it nenieka nav svarīgi,
vai es ticu Dievam, vai nē -
es zinu, ka es darīšu visu,
lai pasaule Tevi pasaudzē.

Un pie velna prom,
visas tās domas pusmelnās,
kuras priecājas, ja Tev tagad sāp,
jo es meloju sev,
ja saku - man patīk, ka Tevi krāpj,
ja saku - es priecājos, ja Tu klūpi,
manā galvā skaidas nav,
bet uz acīm, gan - rozā brilles stāv
un tas nekas, ka Tu mani izmeti miskastē,
kur es vēl gadsimtus vāļāšos.