Ir brīži, kad apstāties gribas man.. pavērties uz to visu no augšas... Kad katru dienu tu uztrauciens par visādiem sīkumiem, tad kad pienāk lielākas problēmas, tad tu tikai saproti, kāda ir cilvēka dzīve.. arī, kad nomirt ir tik par dabiski, kā piedzimt.. kaut gan tik ļoti grūti... neviens to nesapratīs, līdz pats nonāks šādā situācijā.... pretīgi.. nezināt.. lai arī kāda patiesība.. :(* ir jau vienpadsmit..