y o u n o w w h a t i f e a r
kaut kāda skaista mazliet eksistenciāla nots skan ausī ar tekstu > trees there will be/ apples, fruits maybe/ you know what I fear/ the end is always near. tāds acīmredzams saspringums grozās ap mani šajās nedēļās. nu neko. tā jau saka tādos brīžos saasinās jūtīgums. varbūt tas ir kaut kas, kas palicis pēc arheologiem organizētās konferences, ramātu klintīm un zilākalna. vai gluži kas cits kā moto-loto> ars longa, vita brevis est. taču šodien saņēmu lielisku vēstuli ar pastkarti, uz kuras eifelis no apakšas izstiepts, dzejoļlapa un sausie ziedi no parīzes krūmājiem. tas dzemdināja man prieku.