Šodien pēc darba žigli, žigli metos uz vienu no megasuperlielveikaliem. Nebūt ne tāpēc, ka būtu šausmīgākā iepirkšanāsholiķe, bet gan gluži prakstisku apsvērumu vadīta - man bija vajadzīgi jauni zābaciņi, jo kuru katru brīdi var iestāties ziema un tad jau nu būtu par vēlu. Nostaigājos nenormāli, bet vismaz ir rezultāts - tagad istabā stāv liela kaste ar smukiem, melniem zābaciņiem.
Bet kad atnācu mājās, uz sevi bija gluži vai žēl skatīties - tāda noskrējusies, sagurušu seju, drusku samocīta. Un iedomājos, kā būtu, ja man būtu blakus vēl kāds, kurš gribētu, lai es skrienu ne tikai sevis, bet arī viņa dēļ, turklāt gaidītu to no manis kā pašsaprotamu lietu, bet pats neko nedotu pretī. Un sapratu - labi vien ir, ka esmu viena. Pastāv pāri, kuros viens vienmēr ir vairāk noskrējies. Viens variants - mājas rūpēs sieviete, otrs variants - biznesā vai darbā - vīrietis. Bet pareizais laikam jau ir kaut kur pa vidu - kad neviens nav noskrējies, bet mierīgi ir gājis otram blakus un palīdzējis, kad palīdzība bijusi nepieciešama. Tā ka tie, kuriem ir attiecības, saudzējiet tās, ja tās ir to vērtas, bet tajā gadījumā, ja no spoguļa pretī raugās saguris ģīmītis, padomājiet, vai tas tiešām ir vajadzīgs.
Labas attiecības ir labāk nekā būt vienai, bet būt vienai ir labāk nekā būt sliktās attiecībās. Tā ka es joprojām esmu pa vidu.