Mūzika: | viņi dejoja vienu vasaru |
Man riebjas, goda vārds, man riebjas. Tādos mirkļos es nesaprotu, ko šeit daru, kurp un kāpēc eju. Es taču būtu varējusi beigt, teiksim, arodvidusskolu vai to vidusskolu, kas ir tepat pie mājām, nopelnīt naudu lidmašīnas biļetei un braukt prom. Uz Īriju vai Angliju. Visa šī jezga ap izglītību, augstākiem mērķiem un izaugsmi man ir līdz kaklam.
Kāpēc es piederu tiem cilvēkiem, kas tendēti sev sarežģīt dzīvi? Pareizāk sakot, kāpēc mani vecāki pieder tiem cilvēkiem, kas tendēti man sarežģīt dzīvi? Lūk, ja man nebūtu jāizaug par meitu, ar kuru jālepojas, vai ja man nebūtu sirdsapziņas un apziņas, ka man kaut kas jāsasniedz, tad gan es šobrīd varētu piedrāzt visu, itin visu, braukt prom, strādāt darbu, kurā nav jākustina smadzenes, dzerstīties un drāzties apkārt. Dzīvot dzīvnieka cienīgu dzīvi. Dzīvot un degradēties. Lasīt Danielas Stīlas romānus, zagt veikalos sadzīves tehniku un nodzert algu vietējā pabā. Un kas par to, ka tā dara tikai primitīvi, nemācīti ļautiņi? Es taču piederētu lētajam darbaspēkam, no kura negaida nekādu īpašo pasaules uztveri - tikai prasmi darīt mērkaķa darbu. Un mērkaķa darbu visi prot darīt.
Es nevaru, šovakar man vairs nav spēka dzīvot. Rīt viss būs labi, es zinu, ka rīt viss būs labi. Es nedomāšu tās šausmīgās domas vairs, man taču jācīnās, jācīnās, jācīnās. Es, lūk, tikai nezinu, kam man tas viss. Kāpēc es cīnos un ar ko es cīnos?