Es gan zinu, ka solījos skolu vairs nekavēt, bet es sāku domāt, ka
prātīgi būtu rītdienu, t.i. šodienu, pavadīt mājās. Es gan zinu, ka,
neaizejot gulēt pavisam, es varētu piebeigt lasīt Jaunsudrabiņu un
sagatavoties semināram, bet tas nozīmētu, ka rītvakar man nebūtu ne
kripatiņas spēka, lai rakstītu zpd, kurš man piektdien, starp citu,
jānodod.
Lai arī ko es rīt darītu, zemūdens akmeņi, kurus esmu vairāk vai mazāk
apzinājusi, izsitīs mani no līdzsvara. Esmu dilemmas priekšā - iet uz
skolu, nokārtot semināru, uzrakstīt k/d vēsturē un rītnakt, mokoties ar
miega badu, rakstīt zpd, kuru vienas nakts laikā tā īsti pabeigt nav
iespējams, vai izgulēties līdz desmitiem rītā, uztaisīt maizīšu kalnus
un ķerties pie darba. Viss būtu kārtībā, es varētu neiet, bet man jau
tā ir dafiga parādu. Ko lai tagad dara?
Svarīgi ir prioritēt. Bet, kā lai es šajā gadījumā prioritēju, ja man viss ir vienlīdz svarīgs? Lai gan, ja cītīgi, rūpīgi un ļoti padomā .. ZPD > Seminārs + K/D.
..Labi, esmu izlēmusi, pierunājāt mani. Te tev nu bija solījums vairs nebastot skolu.