Es gan zinu, ka solījos skolu vairs nekavēt, bet es sāku domāt, ka prātīgi būtu rītdienu, t.i. šodienu, pavadīt mājās. Es gan zinu, ka, neaizejot gulēt pavisam, es varētu piebeigt lasīt Jaunsudrabiņu un sagatavoties semināram, bet tas nozīmētu, ka rītvakar man nebūtu ne kripatiņas spēka, lai rakstītu zpd, kurš man piektdien, starp citu, jānodod.
Lai arī ko es rīt darītu, zemūdens akmeņi, kurus esmu vairāk vai mazāk apzinājusi, izsitīs mani no līdzsvara. Esmu dilemmas priekšā - iet uz skolu, nokārtot semināru, uzrakstīt k/d vēsturē un rītnakt, mokoties ar miega badu, rakstīt zpd, kuru vienas nakts laikā tā īsti pabeigt nav iespējams, vai izgulēties līdz desmitiem rītā, uztaisīt maizīšu kalnus un ķerties pie darba. Viss būtu kārtībā, es varētu neiet, bet man jau tā ir dafiga parādu. Ko lai tagad dara?
Svarīgi ir prioritēt. Bet, kā lai es šajā gadījumā prioritēju, ja man viss ir vienlīdz svarīgs? Lai gan, ja cītīgi, rūpīgi un ļoti padomā .. ZPD > Seminārs + K/D.
..Labi, esmu izlēmusi, pierunājāt mani. Te tev nu bija solījums vairs nebastot skolu.