004
laikam, beidzot vajadzētu aplaistīt pukes. es it kā ļoti rūpējos par tām, tikai ļoti dziļi sevī iekšienē. viņas mani te pacieš un ir saradušas ar to, ka dzirkstošo, vizuļojošo ūdeni saņems kā īsu laimes mirkli tikai dažas reizes gadā. nu labi, ja palaimējas, ir brīži, kad tas notiek katru nedēļu, bet tad atkal iestājas sausuma sezona.
fikus ar mani jau divpadsmit gadus. šovasar nosēju apsējus, ar kuriem pirms desmit, kā izrādās, bez maz uz mūžiem, izdekorēju tā trauku. vēl ir tāds ar garām, pagaišām, lineārām lapam, nu parastais. līdakastes, kuras joprojām uzskatu par jaunpienācējām, kaut gan ar mani jau piecus? tāpat kā alveja. nedaudz ilgāk līdakastēm līdzīgie, bet rozetēs un plašumā, nevis garumā, augošie un pirms trim skolotājas dāvātais ar piltuvītēm ūdenim galos, arī tropu klimatam piemērots, vaskainu lapu daļu.
pirms sešiem bija arī virza, kura nomira jau pēc dažiem mēnešiem, neskatoties uz to, ka ļoti regurāri ar smidzinātāju viņu laistīju, kā pienākas. protams, bija skaistā, māzā ar sarkanajiem ziediem, kura mincītis pirms vienpadsmit nogalināja, bet pēc diviem atgriezās uz neilgu laiku, lai pēcāk pamestu mūs pavisam.
fikusu, parasto un rotējošo reizēm jānomazgā ar švammīti, lai putekļi netrucē tiem fotositezēties un visādi citādu puķaini darboties.
nevienam nav ziediņu un dārza mums nav