Dejojot ir jāslīd nost lencītēm, tā visapkārt čukst
Sienām pelēkā krāsa nolobās nost, kad telpa ienāk Viņi,
Viņa atkal smaida, smejās, nekas nebirst no rokām ārā
un auduma tīkliņā ir iebiezināts piens ar cukuru.

Cilvēki beidzot izraušas no špaktelētiem uzvalkiem, lai paskatītos, kā ir, kad laiks neiet, paskatītos uz Viņiem,
cilvēkiem, kas sūc iebiezinātu pienu ar salmiņiem.
Visi koki trīc, un pats dievs smej no laimes parpilnības