Pastāvīgs sarūgtinājums
Biju darbā. Bija jāveic uzdevums - jāsagatavo informācija par visām augstskolām, ar kurām manējai ir sadarbība. Informācija pārsvarā internetā. Problēma tāda, ka internetā daudzām augstskolām nav informācijas par sevi ne angliski, ne krieviski, bet piemēram igauņu valodu es ņibumum. Es arī īsti nezināju, kādu informāciju apkopot, beigās gan tomēr izlēmu, bet pārliecināts par izvēles pareizību neesmu. Taču tā nav lielākā problēma.

Pats lielākais sviests ir tāds, ka man dators ir tikai ar 32MB SDRAM. Strādāt ar MSWord var, bet ja es gribu pārslēgties no Word uz Interneta Browseri, tad gan ir sviests, jo jāgaida kādas 20 sekundes, kamēr viss notiks. Tādā veidā darbs, kas man normālos apstākļos prasītu 5 min, aizvilkās vairāk par stundu. Pie tam vēl gaidot, kamēr ielādēsies, citreiz sanāk aizsapņoties.

Koroče tā paiet darbadiena un beigās es pārdomāju visu, ko esmu izdarījis, un konstatēju, ka esmu vienkārši notriecis laiku. Un tā ir gandrīz katru dienu. No tā rodas neapmierinātība ar dzīvi, citiem vārdiem: dienas otrajā pusē man ir nu totāli sabojāts noskaņojums!

Skolā tas pats, es itkā mācos, mācos, kautko iemācos, bet ko es māku??? Izstrādāt un piemērot tiesību normas? Mhe! Labi, bet vai tad tam vajag 5 gadus??? Pietiktu ar 6 mēnešiem, ja būtu pareizi izstrādāts studiju kursu saturs, bet neviens ar to negrib nodarboties (algas zemas un tml.)! Pārāk gara šī gumja ir izstiepta, nesamērīgi gara ar dzīves ilgumu. Tas viss ir nepanesami GARLAICĪGI!!! Bļāviens, ja es bērnībā zinātu, ka mani gaida šādi apstākļi, es tad būtu bijis mazāk uzticīgs visiem, kas mani mācīja, jo neviens nemācīja, kā cīnīties ar ziloņiem, kas patiesībā ir uzpūstas mušas!

Visu "cieņu" visiem mušu pūtējiem.