dārgā dienasgrāmata,
gleznot gaismu ir visgrūtāk un, acīmredzot, rakstīt par labām lietām un baltām cerībām arī nav vēlams. mani vakardienas centieni labākai šodienai ir atspēlējušies sūdīgi un, laikam, ne man vienai. arī gleznot gaišas gleznas ne prasās, ne sanāk. vienmēr uzgleznojas dubļainas un tumšas. krāsas, ko izmantoju, lai to tumsu balansētu, arī parasti ir uz tumšo pusi, dūmakainu noskaņu vai indīgi spilgtas. šodien sēdēju saulē, riju bēdīgas dusmas, klausoties mūziku pārāk skaļi. kad pārāk ilgi pavērs aizvērtās acis uz tīru sauli, vari paskatīties, cik spilgti sarkanrozā spīd tavi plaksti. kad acis atver, pasaule spilgtajā dienas gaismā kļūst par blāvu tumsu, bet zaļie tulpju kāti top īpaši izteikti zaļi. jau kādu laiciņu līdz ar pamošanos sāk raustīties labā acs. kad kļūstu pārlieku bēdīga, šķiet, ka asaru dziedzeris pulsē. domāju, ka varbūt tur ir korķis, jo nesanāk izraudāt visu, ko gribētos. pat ja nav līdz galam skaidrs, ko tad gribu izraudāt. kopumā iet neslikti, nav nekā pārlieku dramatiska, par ko sūdzēties. māc briesmīga sajūta, ka esmu bijusi samērā laimīga neparasti ilgi, un ka atkal kaut kas tuvojas. zeltītajā pēcpusdienā sēdēju sabiedriskajā transportā, man blakus bija brīva sēdvieta. tik daudzi stāvēja kājās, bet nesēdās blakus. sēdēju un domāju, ka ganjau redz, ka tobrīd jutos briesmīgi un baidījās tikt aplipināti. un nē, es nesmirdēju, no rīta veicu dažādus pretsmirdēšanas rituālus. īpaši pacentos, lai smaržotu kā vēls, ziedošs pavasaris