No rīta es izeju ārā. Kailām pēdām. Ir nolijis. Nekas nevar būt cerīgāks kā rīts pēc lietainas nakts vasarā. Un tomēr šis cerīgums ir kaut kāds neuzminams. Neiegūstams. It kā tas būtu pats par sevi.
Ap stilbiem man plīvo gari svārki, bet pēdas slapjajā zālē izmirkst un nosalst. Pie krūmāja es atrodu beigtu vardīti. Tā ir izstiepusies uz kailas zemes, gara un tieva. Kādu brīdi man šķiet, ka tā ir tikai uz mirkli sastingusi. Es pietupstos un vēroju. Tomēr tā neatdzīvojas. Maza, jocīga, beigta vardīte, par kuru pasaule jau sen ir aizmirsusi.
Klusums mūs ir sagūstījis, es nodomāju. Tik viegli un vienkārši kā dzīve.