pūķis ir beigts
Baismīgs milzenis guļ zemē pie savas klints alas. Nu jau viņš guļ diezgan mierīgi, raustās vairs tikai garais kakls, kad briesmonis ik pa laikam atklepo asinis, caur nāsīm saraustīti izpūzdams dūmus kā aizrijies čaiņiks. Man viņa žēl. Pūķa miršana man allaž ir likusies skumja. Var jau saprast to džeku, kurš atnāk un iemočī viņam plaušās šķēpu vai zobenu, ņemot vērā cik daudz radu un draugu ir pret pašu gribu pārtapuši šīs nedabiskās miesas muskuļos, taukos un izkārnījumos. Šai sugai nenoliedzami labāk izmirt, bet sugas izmiršana ir skumja, tas nu ir fakts. Sugas, kam, šķiet, šī pasaule nekad nav bijusi mājas. Skumjas sugas tikpat skumjas beigas. Man vienmēr ir šķitis, ka palikuši vieni savas alas klusumā, viņi allaž ir apjautuši šo smeldzīgo patiesību. Iespējams, ka tieši tā arī baro viņu dusmas. Pret visu, pret visu dabisko, dabiski sīko, ainavā iederīgo. Un viņiem, nabadziņiem, daba nav devusi gana lielas smadzenes, nav apveltījusi tos ar spēju domāt, izprast un galu beigās samierināties un nomierināties. Viss, kas atliek, ir trakot. Zvēri kā nekā. Jā, zvēri, ko mēs labākas pasaules vārdā izkaujam pa vienam vien. Sūtam vienu uzkaču ietriekt tam neradījumam kādu mietu iekšās. Labākas pasaules vārdā, tas, protams, tiesa. Bet es te stāvu un skatos uz mirstošu pūķi. Jūs esat kādreiz redzējuši, kā tas notiek? Viņa lielajās acīs, ko pierasts redzēt kādās pārpasaulīgās dusmās gailošas, ir apdzisusi visa pekles uguns, man pretim lūkojas vien kāds samulsis radījums, kas jūt, ka viss palēnām beidzas. Ja ieskatās ciešāk, tad šais acīs atklājas vientulība. Asa kā viņa zobi un nagi, dziļa kā viņa ala un tikpat milzīga un smaga kā viņa ķermenis. Es zinu, ka tas ir vien vājums, bet tai brīdī man ikreiz gribas, lai šis baisais putns izdzīvotu. Tai brīdī manī iedegas dusmas pret viņiem visiem, kas tagad smiedamies dejo ap vēl neaizbērtu kapu, dusmas pret viņu stulbajām pasakām par elles dzīlēs kaldinātiem šausmoņiem. Kādiem šausmoņiem? Jūs paskatieties viņam acīs tagad. Kaut viens no jums, kaut reizi. Ja darāt, tad dariet līdz galam, duraki. Šīs dusmas ir maza liesmiņa no viņa, kurš pats izdziest mani acu priekšā. Tā iedegas manī un paliek.
Pūķis ir sarežģīta radība. Arī mani draugi, izmalti caur šo zvīņaino gaļasmašīnu, ir pārtapuši par mēslojumu vietējiem kokiem. Pēc tam man toč’ bija nospļauties uz to, vai viņam acīs mirstot var vai nevar ieraudzīt vientulību. Viss, ko spēju gribēt, bija pamatīga atriebe. Sadragāt viņa pretīgo viepli tā, ka visi kauli tanī rijīgajā žoklī sašķīst sīkās drupatās. Sāpes un dusmas, viss kā cilvēkam pienākas. Gāja un pārgāja kopā ar laiku. Palika jautājums, uz ko tad nu es meklēju atbildi mirstošu slepkavu acīs. Bet atbilde, ko atrodu, ir pavisam savāda: Ja es ieduru tev asmeni vēderā, arī es kļūstu par slepkavu.
Kopā mēs pastāvēt nevaram, tas ir skaidrs, tomēr es nezinu, vai vēlos, ka par manu dzīvību tiek maksāta šāda cena.
Viņš sacaurumoja tavu krūšu kurvi, nu tev ir pneimotorakss, mans drūmi baisais draugs, taču es neesmu nākusi to pārsiet ar plēvi, un tu to zini. Viņš ir prom, līksmo kopā ar pārējiem, svinot tavu nāvi, bet es esmu izlīdusi no krūmiem pavadīt tevi pēdējā lidojumā. Uz viņa rokām ir tavas asinis, un viņš vēl nemana, kā tās viņu iezīmē. Vēl tās ir vien šļakatas no uzvarētāja vīna kausa. Bet kad mūzika būs noklususi un smiekli rimušies, kad rokas sen būs noberztas atkal baltas, kādu nakti tās kā neredzama tinte, mēness apspīdēta, iemirdzēsies no jauna. Nāvi, kā zināms, nevar nomazgāt no rokām. Kādā naktī viņu ķers šī atklāsme, un tai mirklī viņa sirdi sašķels neatbildams jautājums. Un hui viņ’ zin’ kā pēc tam.
Tavas dusmas, manas dusmas un viņu prieks, tie visi ir vienlīdz sekli. Tie visi ir strupceļi. Vāveres ritenis. Tu iesit man, es iesitu tev. Tu atkal man, es atkal tev. Un tā līdz bezgalībai. Es nedalu viņu pārliecību, ka tu, mans kroplais draugs, būtu šīs rindas aizsācējs. Tu nevari būt tā ļaunuma avots, ko sevī nes. Zini, man šķiet, ka tu laikā, ko pats neatminies, biji parasts putns. Tevi ar neredzamu zobenu kāds ievainoja tieši sirdī un noskaitīja buramvārdus, lai šī rēta nekad nesadzītu. Neizturamas sāpes tevi lēnām indēja, līdz aizbēdzis vientulībā, tu lēnām pārtapi no putna par lidojošu krokodili ar mūžīgā smeldzē degošām krūtīm. Tu esi ciešanu, ne ļaunuma bērns. Bet šodien tu esi mutants slepkava, mums tu nes vien jaunas šausmas. Ja mēs gribam dzīvot, tevi ir jānokauj. (Nu bet es neticu, neticu, ka nāvi var nonāvēt. Ne ar viņas pašas ieročiem.)
Nezinu, vecais rupuci, tu man esi kā slotaskāts pakaļā ar visām savām skumjajām acīm. Viņu pasaule balstās uz skaidriem pretstatiem: balts un melns, labs un ļauns, cilvēks un pūķis. Katrs savā kastītē, katrs savā plauktiņā un miers virs zemes. Bet nu, nav tur kaut kas pareizi. Es un tu. Man no šiem diviem nesanāk pretstats. Būtu man bērni, varbūt arī tu kļūtu par lielāku dirsu, bet pagaidām tu esi vien liels, neglīts gaļēdājs, un gadās kā nekā visādi.

Mierīgi, nu jau pavisam drīz. Kuš-kuš.