LoLo jeb viena diena Lotāra Lozes mūžā
Mazliet satīrisks stāsts par kādu jaunu dzejnieku, kurš cenšas izsisties latviešu literatūras saulītē. Tā kā esmu šo to iemācījies, atļaujos to publicēt šeit.

NB! Stāsts ir diezgan garš - 48 000 zīmju.


I

Bija ļoti jauks pavasara rīts. Gaisa temperatūra bija pacēlusies līdz astoņiem grādiem virs nulles, un upēs ar apbrīnojamu entuziasmu gāja ledus, taču bļitkotāji jeb zemledus makšķernieki vēl vietām bija atraduši plānu un nekustīgu ledus kārtiņu, uz kuras tad nu sēdēja, gaidīdami savu lielo lomu, kas ziemas laikā vēl nevienam nebija gadījies. Bet, ja nu?

Patiesībā jau šo cilvēku vēlme doties uz ledus un “ledus” bija viegli saprotama, ja paraudzījās, kas notiek šī cilvēka mājās – mazie bērni (citam jau mazbērni) nemitīgi uzmācas ar muļķīgiem jautājumiem (kāpēc bumba ir apaļa, bet televizors ne?), savukārt sieva visu laiku lamājas (par to, ka viņas laulenis visas brīvdienas nosēž uz ledus). Nu ko citu cilvēkam atliek darīt, ja ne paķert urbi un mesties projām? Vēlākos pavasaros, kad lietus bija aizlējis acis un ledu saskatīt vairs lāga nevarēja, gadījās tā krietnāk sabristies pa ūdeni, bet, tā kā laiks pieturējās ļoti silts, tad ar sasalšanu ragā tas nedraudēja, savukārt, lai nesaķertu iesnas vai klepu, lieti noderēja līdzi patrāpījies “nulle septiņi”.

Lotārs Loze šajā skaistajā pavasara rītā sēdēja Daugavas malā uz līdzpaņemtā ķeblīša, jo zeme vēl bija krietni slapja, un raudzījās latvju likteņupē. Viņš negaidīja, kad uz kāda atlūzuša ledus gabala garām patrauksies kāds maķenīt aizsēdējies makšķernieks. Lotārs nebija ļauns cilvēks. Lotārs rakstīja dzeju.

“Vai tad tas nozīmē, ka cilvēks nevarētu būt ļauns?” starpā iesprauksies kāds skeptiski noskaņots lasītājs.

“Kas nozīmē?” es viņam vaicāšu.

“Tas, ka cilvēks raksta dzeju,” Skeptiski Noskaņotais Lasītājs man paskaidros.

“Ko nozīmē?” es nesapratīšu.

“Svētā debess!” viņš noelsīsies, “Vai tas, ka cilvēks raksta dzeju, uzreiz nozīmē, ka viņš nevarētu būt ļauns?”

Jā, mani mīļie lasītāji, runāt vajag pilnos teikumos. Atcerieties, kā sākumskolā skolotāja pat ignorēja jautājumus un atbildes, kas netika noformulētas pilnos teikumos? Protams, ka neatceraties, jo skola taču ir domāta tāpēc, lai tajā nolauztu divpadsmit gadus, nevis pēc tam kaut ko atcerētos. Un tagad pasakiet man pavisam godīgi, kurš no jums atceras, kā tika rēķināta stabā ieskriešanas iespēja? Ak, tas nemaz netika mācīts? Nu, tādā gadījumā, lūdzu, pasakiet man, kāda, atvainojiet, bet velna pēc vispār ir jāiet skolā, ja tur netiek iemācīts, kā aprēķināt stabā ieskriešanas iespēju?

“Bet kur jūs to liksiet?” atkal vaicās Skeptiski Noskaņotais Lasītājs.

“Ko likšu?” es izbrīnīšos.

“Nu, to iespēju!”

“Kādu iespēju?” es patiesā neizpratnē raustīšu plecus, jo mana atmiņa tik tiešām nav no labākajām.

“Nu, stabā ieskriešanas.”

“Kas ir ar stabā ieskriešanu?”

“Es jums prasu,” Skeptiski Noskaņotais Lasītājs aiz dusmām kļūs drusku sarkans, “Kur jūs liksiet to stabā ieskriešanas iespēju?”

“Tā uzreiz būtu sacījis!” es nopriecāšos, ka beidzot Skeptiski Noskaņotais Lasītājs būs pateicis, ko no manis vēlas dzirdēt.

Redziet, gandrīz katram cilvēkam dzīvē gadās tāds brīdis, kad viņš ir, atvainojiet par izteicienu, piemāvies kā lops jeb, kā vēl to mēdz sacīt, nonācis pārāk ciešā saskarē ar alkoholiskajiem dzērieniem. Šādā situācijā ir ļoti svarīgi uzzināt, cik liela iespēja, dodoties uz mājām, ir ieskriet kādā kokā vai stabā; cik liela vispār ir iespēja nokļūt līdz mājām.

Bet, tā vietā, lai cilvēkiem iemācītu šādas praktiskas lietas, gari un plaši tiek stāstīts par vardes asinsrites īpatnībām. Neņemiet ļaunā, taču es, pilsētā dzīvodams, vardi neesmu redzējis jau gadus trīs, tāpēc mūsu nākošajā tikšanās reizē es uz to skatīšos kā uz ziemeļblāzmu, ko, savukārt, savā necilajā mūžā neesmu redzējis ne reizes, nevis mēģināšu atcerēties, cik asinsrites loki viņai tur bija. Izglītības un Zinātnes ministrijai vajadzētu stipri padomāt par mācību programmas uzlabojumiem.

Lotārs vardi šajā pavasarī vēl nebija redzējis ne reizi, taču sevišķi par to nesatraucās. Viņš, kā jau minēju iepriekš, rakstīja dzeju. Par ko? Da tā – ne par ko: par mīlestību, par neizdevušos dzīvi un citām tradicionālajām tēmām.

Jāatzīst, Lotārs Loze savu dzīvi gluži par neizdevušos saukt nevarēja, jo jaunais cilvēks (viņam bija deviņpadsmit gadu) bija piedzimis visnotaļ bagātiem vecākiem, kas viņu spēja nodrošināt ar solīdām drēbēm, pārnēsājamu kompaktdisku atskaņotāju, jaunākās paaudzes mobilajiem telefoniem un citām vitāli svarīgām lietām. Pašam Lotāram gan tās nelikās diez ko svarīgas, taču viņš vēl bija jauns un zaļš, citiem vārdiem sakot, muļķis un neko daudz no dzīves nejēdza.

“Kāpēc tad viņš savā dzejā sūrojas par smago likteni?” Skeptiski Noskaņotais Lasītājs jau būs iemācījies runāt pilniem teikumiem.

Par neizdevušos dzīvi Lotārs Loze savā dzejā rakstīja, tāpēc, ka vairāki tautā pazīstami dzejnieki ar šo paņēmienu bija pamanījušies iežēlināt klausītājus un lasītājus, tādā veidā kļūstot slaveni. Lotāram gan savi pielūdzēji vēl nebija radušies, ja neskaita rakstāmgalda kāju, kas līdz šim bija vienīgā persona, ja tā varētu izteikties, kas bija iepazinusies ar jaunā cilvēka darbiem. Taču Lozes jaunskungs nešaubījās, ka tādi pielūdzēji ar laiku radīsies visai kuplā skaitā, jo uzskatīja sevi par vienīgo 21. gadsimta literatūras ģēniju.

“Atvainojiet,” kārtējo reizi ieminēsies Skeptiski Noskaņotais Lasītājs, “Es kaut kur lasīju, ka ģēniji varot būt tikai tie cilvēki, kuri nodarbojas ar zinātni. Mākslinieki un literāti tiekot saukti par talantiem, ja viņi tādi patiešām ir.”

Šajā reizē man neatliek nekas cits, kā tikai piekrist Skeptiski Noskaņotajam Lasītājam, taču Lotārs labprātāk uzskatīja, ka ir ģēnijs, un to mēs viņam liegt nevaram, jo apkārtējai videi tas sevišķi netraucē, atšķirībā no toksisko atkritumu dedzinātavām un gāzētajiem cukurūdeņiem, kurus cilvēkiem ir labpaticies nodēvēt par limonādi. Cik tas bija pamatoti vai nepamatoti, neņemos spriest, jo, tieši tāpat kā jūs, mani dārgie lasītāji (gribētos gan saukt jūs par cienītājiem un pielūdzējiem, taču tad jūs mani noturēsiet par pašapmierinātu uzpūteni, kāds es patiesībā arī esmu), Lotāra Lozes dzeju lasījis vēl joprojām neesmu. Taču nelauzīsim pārāk galvu par šo jautājumu, jo sevis uzskatīšana par izcilu talantu pieder pie visu jauno dzejnieku obligātajām īpašībām.
Pats par sevi saprotams, ka, uzskatot sevi par izcilu talantu, cilvēks var diezgan smagi aplauzties, atvainojiet par izteicienu, ja kāds ļaundaris (parasti, attiecīgajās aprindās ietekmīga persona) iedomāsies pasacīt diametrāli pretējo. Šā iemesla dēļ Lotārs Loze maķenīt bijās dot savus dzejoļus lasīt citiem cilvēkiem, taču tas viņam neliedza tos rakstīt visai palielos daudzumos. Tāpat vien, rakstīšanas pēc; arī, lai pašam garos vakaros būtu ko palasīt un par ko papriecāties. Un kas gan tur slikts, ja cilvēks spēj priecāties par savu veikumu?

“Atvainojiet,” Lotāru iztraucēja kāda visai parupja balss, kuras īpašnieks izklausījās maķenīt iesvilpis, lai neteiktu vairāk, “Sakiet, lūdzu, vai jūs, lūdzu, neesat redzējis ledu?”

Vaicātājs bija gadus četrdesmit vecs tēvainis, kurš vienā plecā bija uzkarinājis ledus urbjamo urbi un bļitkotāja kasti, bet ar brīvo roku, to nemitīgi vicinot, centās noturēt savu ķermeni līdzsvarā, kas viņam nenācās sevišķi viegli. Vēlīnā ziemas makšķernieka drēbes bija stipri piesūkušās ar ūdeni, kas liecināja vienīgi to, ka drēbju nēsātājs bija pamanījies uzperties uz ledus vietā, kur tā jau kādas divas nedēļas vairs nebija.

“Nu,” novilka Lotārs, “Būs jau kāda pusotra nedēļa apkārt, kopš to redzēju pēdējo reizi.”

Iereibušais vīrs reizes trīs atvainojās un slāja tālāk. Un šeit nu būtu īstā reize, kad mēs varētu izmantot skolā iegūtās zināšanas un aprēķināt šī cilvēka mājās nokļūšanas iespēju, teiksim, līdz “Panorāmai”. Taču, tā kā zināšanu mums nav nekādu, tad, gluži loģiski, izmantot tās mēs arī nevaram. Bet var būt, ka tā arī ir labāk, jo mans fizikas skolotājs reiz teica: “Mazāk zināsi, labāk gulēsi.”

Taisnību sakot, Lotāram iepriekš apspriestās iespējas aprēķināšana bija pie ķebļa, uz kura viņš sēdēja, jo laiks laukā bija jauks, tāpēc neliela pastaiga šādā laikā zemledus makšķerniekam par ļaunu noteikti nenāca. Ja nu vienīgi, pārrodoties mājās, varēja netīšām uzskriet uz mīklas rulli vai kādu citu trulu priekšmetu. Savukārt par “Panorāmu” jaunais cilvēks, tas, kuram viss pie ķebļa, nepavisam nesatraucās, jo jaunākās ziņas allaž izlasīja avīzē, lai burti neaizmirstas.

Tā, veroties Daugavā un rakstot dzeju (vairāk gan veroties nekā rakstot), Lotārs Loze nosprieda, ka vajadzēs tomēr saņemties un savus darbus publicēt. Un viņš saņēmās. Vispirms gan piecelties un doties uz māju pusi, lai mazliet ieturētos, jo bija klāt jau pusdienlaiks, un no dzejas vien vēl neviens šajā pasaulē nav ticis paēdināts.

II

Arī makšķernieks, ar kuru mēs sastapāmies iepriekšējā nodaļā, bija atmetis visas cerības atrast ledu (vēl divās vietās, kur viņš bija sēdējis nedēļu iepriekš, Antonijs Ceļš – Rullis, jo tāds bija viņa vārds, vēl mēģināja kāpt uz ledus, taču velti) un nu devās uz māju, starp citu, arī lai piestumtu savu resno vēderu ar sievas, šoreiz gan visticamāk, ka paša gatavotajām pusdienām.

Ceļojuma detaļās šoreiz neiedziļināšos, citādi man varētu pienākt pavēste par ierašanos tiesā, lai izspriestu Antonija Ceļa – Ruļļa goda un cieņas aizskaršanas lietu, jo pats viņš no visa tā nespēs atcerēties ne plika āķa, līdz ar to, pilnīgi saprotams, manu stāstu uzskatīs par tīšu kaitniecību cilvēka labajai slavai. Nu, sakiet, kam man tas ir vajadzīgs?
Turklāt Antonijs Ceļš – Rullis bija sabiedrībā patiešām cienīts cilvēks, un vēl joprojām tāds viņš arī ir. Ar ko tad viņš tādu nodarbojās, ja bija pratis izpelnīties tautas cieņu, jo, kā mums tas ir zināms, no tādas rējēju sabiedrības, kāda ir mūsējā, kaut ko tādu izdabūt ir visai pagrūti. Ministrs vai deputāts šis cilvēks noteikti nevarēja būt, jo tie tautā parasti tiek pamatoti un arī nepamatoti lamāti, tāpēc sabiedrības cieņu (par mīlestību nemaz nerunāsim) gūt nav spējīgi.

Brīvajā laikā, kā jau mums tas ir labi zināms, izdevējs nodarbojās ar makšķerēšanu. Savulaik Antonijs devās makšķerēt pat uz Peipusa ezeru, taču vēlāk šo ikziemējo tradīciju atmeta, un ne bez iemesla – reiz, pavisam nesen, cienījamais grāmatu izdevējs piespiedu kārtā bija devies ekskursijā pa Peipusa ezera skaistākajām vietām uz atlūzuša ledus gabala, izbaudīdams Rūdolfa Blaumaņa noveles “Nāves ēnā” cienīgus piedzīvojumus. Toreiz, par mata tiesu izglābies no nāves, viņš nosolījās uz Peipusa viltīgā ledus vairs nekad nekāpt. Tā vietā viņš nolēma samierināties ar mūsu pašu Daugavu – ir taču labāk noslīkt dzimtās zemes ūdeņos nevis svešā malā.

Te gan ir jāatzīmē, ka neviens no Daugavas lediniekiem nebija iedomājies, ka arī tepat kāds blāķis varētu atlūzt un aizpeldēt uz igauņiem. Cerēt uz krasta apsardzi? Jāatzīst, ka nekas muļķīgāks prātā ienākt cilvēkam nevarētu, jo mūsu valstij trūkst naudas, lai policijas automašīnās ielietu degvielu, ar ko aizbraukt uz izsaukumu, kur nu vēl pabarot tādu rīmu kā kuteris!

Vajadzēs vien doties uz Sāmsalu, kur tevi mīļi sagaidīs ziemeļu kaimiņu robežsardze un ielaidīs lodi pierē. Tā sacīt, priekš labiem kaimiņiem jau nav žēl!

“Kāpēc lai igaunis noklīdušam makšķerniekam laistu lodi pierē?” prasīs Skeptiski Noskaņotais Lasītājs, kurš labu laiku bija stāvējis klusu.

Pirmkārt, robežas šķērsošana bez personu apliecinoša dokumenta pases (nākošajā, respektīvi 2004./2005. gada ziemā šis punkts atkritīs, jo būsim vienotā Eiropas Savienībā). Otrkārt, kuģošana ar nereģistrētu transporta līdzekli. Treškārt, malu zvejniecība (makšķernieks līcī nebūs paguvis iegādāties Igaunijas makšķerēšanas licenci). Ceturtkārt, zivju kontrabanda (iespējams, arī alkohola un cigarešu kontrabanda, taču vairāk ticams gan ir, ka makšķernieks visu būs paspējis nodzert un nopīpēt vēl Latvijas teritoriālajos ūdeņos). Piektkārt un galvenokārt, neatsaukšanās uz Igaunijas krasta apsardzes aicinājumiem par rāciju paziņot savu personību, valstisko piederību un citas lietas, ko nu tādās reizēs parasti prasa.

Drošības pēc, šāds aizdomīgs indivīds ir nekavējoties jālikvidē, jo vienmēr pastāv iespēja, kaut arī visai niecīga, ka cilvēks var būt islama radikāļu sūtīts terorists.
Nošauts sabiedrībā pazīstams grāmatu izdevējs Antonijas ceļš – Rullis, un 3.Pasaules karš var sākties!

“Jūs, atvainojiet, neesat galīgi ar prātu sastrīdējies?” izsauksies Skeptiski Noskaņotais Lasītājs, “Nošauj vienu cilvēku un uzreiz – Pasaules karš!”

Jāatzīst, ka es nekad neesmu apgalvojis pretējo, taču 1.Pasaules karš sākās ar viena vienīga mūdža nošaušanu. Maisam gals bija vaļā, un tika nošauti arī pārējie mūdži, kā arī, līdztiesības veicināšanas nolūkos, tie, kas tādi nebija. Nu, pasakiet man, kāpēc lai latvieši būtu vakarējie un nedotu pretī? Tad tikai atliks visiem gribētājiem sasūtīt savus miera uzturēšanas spēkus (lai visus apšautu un būtu miers) un uzsākt cīņu par labākajām reņģu nozvejas vietām un to, vai Krievija izcirtīs drusku solīdāku logu uz Eiropu jeb, kā vēl varētu teikt, izeju uz Baltijas jūru.

Saprotams, ka iepriekšējās rindkopās aprakstītie notikumi ir slima cilvēka vēl slimīgākas fantāzijas, taču kā teica (neatceros kas, bet teica): “Ceri uz labāko, gatavojies ļaunākajam!”

Turklāt, vai nu maz mēs ar saviem kaimiņiem esam karojuši? Ar leišiem par cūkām, ar igauņiem par tām pašām reņģēm… tikai, naudas trūkuma dēļ, kari norisinājās politiķu starpā un pie ieročiem neviena puse tā arī neķērās, taču, pēc iestāšanās NATO un Eiropas Savienībā, gan jau ka tiksim arī mēs pie pāris plintēm, un tad varēs dot vaļā.

Bet Antonijs vēl līdz savām mājām nebija ticis, par Igaunijas krastiem nemaz nerunājot, bet vairāk gan par šo nelāgo ceļojumu ne vārda! Apsolīju taču.

Žēl tikai, ka Antonijs Ceļš – Rullis bija tik ļoti iereibis, ka nespēja ievērot Lotāra Lozes nodarbošanos. Kas zina, varbūt abi būtu sākuši vairāk vai mazām gudru sarunu par dzeju un grāmatu izdošanu; cienījamais izdevējs būtu palūdzis, lai jaunais cilvēks iedod šo to no viņa vārsmām palasīties vai arī nolasīt priekšā un atzinis par labu esam (vai, nedod Dievs, par sliktu – tad Lotārs varētu pa taisno mesties iekšā Daugavā, lai beigtu dzīvi tāpat kā Lāčplēsis), un jaunais dzejnieks tiktu pie sava dzejoļu krājuma. Kaut gan, no otras puses raugoties, ja cienījamais izdevējs būtu skaidrā, viņš mierīgi sēdētu mājās un skatītos televizoru, kurā gan neko jēdzīgu nekad nerāda, nevis bradātu pa Daugavu, ūdenī līdz viduklim un vēl drusku, meklēdams pēdējās ledus paliekas.

Lai kā arī būtu varējis būt, bija tā kā nu bija, un jaunais dzejnieks ar ne tik jauno izdevēju pārmija tikai dažus vārdus par laiku, kad pēdējo reizi bija redzēts ledus.

Lotārs ledu patiešām pēdējo reizi vija redzējis pirms pusotras nedēļas, taču cītīgāki meklētāji, vietās, kur straume nebija, varēja atrast kādu nelielu placīti, kur caurumu izurbt. Jāsaka gan, ka neko vairāk tur izdarīt nebija iespējams (Es gan nesaprotu, kāpēc šādos apstākļos cilvēki nepāriet uz vasarīgākām makšķerēšanas metodēm, taču nezinātniskos apcerējumos ieslīgt necentīšos, jo kaislīgākie makšķernieki, labākajā gadījumā, man jau tāpat ir adresējuši kruīzu uz Igauniju… ekonomiskākajā klasē – uz ledus gabala).

III

Paēdis pusdienas, Lotārs Loze nolēma tūlīt pat ķerties vērsim pie ragiem, kā tautā mēdz sacīt. Rīcības plānu jaunais cilvēks savā prātā jau bija izstrādājis līdz pēdējam sīkumam (parasti gan uzrodas kādas neparedzētas lietas, kas liek visu pārplānot pa jaunam, taču Lozes jaunskungam ļoti patika plānot savu laiku – reizēm viņš pie sava plānotāja, kas faktiski bija kalendārs ar pavairāk brīvām vietām, pavadīja veselu dienu un izplānoja laiku mēnesim uz priekšu. Saprotams, ka tajā dienā izdarīts netika nekas, ja neskaita plānošanu. Pēc nedēļas Lotārs Loze atkal ķērās pie sava plānotāja un pa jaunam pārplānoja iepriekš saplānoto. Viņš gan saprata situācijas traģikomiskumu, taču nevarēja neko darīt, lai laika plānošanu atmestu. Tā viņam bija kā narkotika, no kuras nebija iespējams atbrīvoties), tāpēc atlika tikai visu īstenot.

Lotārs aizslēdza sava dzīvokļa durvis un sparīgā solī devās uz tuvējo interneta kafejnīcu (par spīti tīri pieklājīgajai vecāku rocībai, interneta viņiem mājās nebija, jo tas bija gluži kā laika plānotājs – atņēma pārāk daudz laika). Protams, jaunais cilvēks uz iepriekš minēto iestādi varēja doties braukšus, taču uzskatīja, ka nenāktu par ļaunu kādreiz izkustināt savus jau čīkstēt sākušos locekļus un druscīt atpūtināt no sēdēšanas stīvu palikušo pēcpusi. Un šo pastaigāšanās prieku cilvēkam noteikti nevajadzētu atņemt, it sevišķi, ja kājām paiet vajadzēja tikai nepilnus simts metrus.
Reizi pa reizei Lozes jaunskungs labprāt apmeklēja minētās kafejnīcas jeb, kā citviet tās mēdza dēvēt, klubus, jo tur bija sastopami pat ļoti kolorīti tipāži. Viens visu laiku klusā balsī komentēja sava datorspēles galvenā varoņa izdarības (gan esošās, gan arī vēlamās), cits intensīvi dīdījās pa savu krēslu, tādā veidā cenzdamies likt paša vadītajam cilvēciņam vai arī kādam mošķim kustēties ātrāk un veiklāk, cits, kurš nebija tik labs komentētājs kā pirmais geimomāns jeb no datorspēlēm atkarīgais, klusi pie sevi dīca sev vien zināmas skaņas (grūti pateikt, taču diezgan bieži izskanēja kāds angļu valodas vārds, kas sākas ar burtu “f” un beidzas ar “ak”, kā arī “suka”. Tik tiešām, nav ne mazākās nojausmas, ko šis jaunais cilvēks visu laiku gribēja sukāt!), un kur tad vēl īsās sasaukšanās pa visu zāli starp “viensotrunogalināsim” tipa spēļu spēlētājiem. Reizēm gadījās arī kāds cilvēks, kurš varenajos interneta plašumos bija uzracis, ja tā varētu izteikties, kādu komisku īsfilmu. Pēdējie Lotāram bija sevišķi mīļi, jo tieši tie izdvesa no sevis vislielāko neartikulēto skaņu daudzumu, turklāt, vēl arī intensīvi dauzīja ar plaukstām pa saviem augšstilbiem, tādā vīzē izrādīdami savu sajūsmu par kustīgajās bildītēs attēlotajiem notikumiem. Nebūtu šie cilvēki tik solīdi saģērbti (cits pilnīgi jaunā treniņtērpā), itin viegli tos varētu noturēt par 21. gadu simtenī iemaldījušos mūsu vissenāko priekšteci. Un Darvins vēl kaut ko rakstīja par cilvēka evolūciju…

Bet ne jau uz no meža iznākušo dīvaiņu attiecībām ar mūsdienu tehnoloģijas laikmetu Lotārs bija atnācis pabrīnīties. Vismaz šoreiz ne. Jaunajam dzejniekam vajadzēja uzmeklēt laikraksta “Kultūras rasols” adresi, ko viņš arī visai ātri izdarīja – Plīts iela 2.

Plīts iela bija maza mazītiņa ieliņa Pārdaugavā, un uz tās atradās vien divas mājas – 1. un 2. numurs. Iepriekšējā gadsimtu mijā Rīgas kartē tādas plīts ielas nemaz nebija – tās vietā atradās bērnu rotaļu laukums ar smilšu bedri un nelielu kalniņu, no kura bērni savulaik ziemās mēdza laisties ar ragaviņām. Neko diži augsts jau tas vis nebija, nepilni divi metri, taču bērniem pietika, lai krietni izpriecātos. Tā sacīt, galvenais jau ir tā darīšana jeb, mūsdienu, 21. gadsimta valodā runājot, tusiņš.

Bet tad nāca bargie padomju okupācijas gadi un rotaļu laukums tika likvidēts, turklāt, ļoti nejēdzīgā kārtā. Nav jau nekāds noslēpums, ka visu laiku notika intensīva dzīvojamo masīvu būve, kā arī bruģēto ieliņu noklāšana ar padomju tautas materiālu – asfaltu (līdzīgi kā tagad modē ir nākuši mazie, krāsainie bruģakmenīši, ar ko tad tiek noklāts viss iespējamais, dzīvokļa virtuves grīdu ieskaitot). Iesākumā ceļinieki asfaltēja kādu tagadējai Plīts ielai perpendikulāru ielu, kad, gluži nejauši, konstatēja, ka viņu plānā ir iezīmēta iela, kuras vēl nemaz nav (atzīmēšu, ka strādnieki no rīta bija likvidējuši dažas pudeles lielākā komunisma ienaidnieka tūlīt aiz kapitālistiskās iekārtas). Protams, plāns ir svēta lieta, no kā atkāpties nedrīkst ne par mata tiesu, tāpēc, neraugoties uz dažu stundu ilgu lamāšanos ar abu namu iedzīvotājiem, iela tika izveidota.

Saprotams, ka partijas darboņi, lai arī visāda veida tautas mākslas pašdarbības un amatieru pulciņi tajā laikā zēla un plauka, par šādu pašdarbniecisku izgājienu nebija stāvā sajūsmā, lai neteiktu vairāk.

“Jūs esat kauna traips visai strādnieku šķirai!” auroja partijas sekretārs, “Priecājieties, ka vēl neesat izsūtīti katorgas darbos!” (Par ko? Vai tad tam ir kāda nozīme? Padomju laikā izsūtīja arī tāpēc, ka līdzšinējie katorgas darbinieki bija apsprāguši, tā sacīt, jaunā maiņa)

“Nedomāju, ka citur ir iespējami vēl sliktāki darba apstākļi,” savā dumpīgajā prātā nosprieda kāds gados vecāks kungs, taču skaļi neko neteica.

Paauroja, paauroja un nomierinājās. Un ar lielu pompu, ja tā drīkstētu izteikties, atklāja jaunu ielu. Visās avīzēs tika rakstīts par to. Žurnālisti bija pamanījušies arī iegrūst abu namu laimīgo iedzīvotāju sejas (partijas darboņi pirms tam bija parūpējušies, lai pilsoņi tiktu pie cīsiņiem, sāls un tā laika lielākā deficīta – tualetes papīra, turklāt visai ievērojamā daudzumā, jo nevēlējās, lai viņu skābās sejas sabojātu darbaļaužu svētkus.

Astoņdesmito gadu vidū ielas namā ar otro numuru ievācās laikraksta “Kultūras rasols” redakcija un žurnāla “Laimīgais dārznieks” darboņi, kas pirms tam bija mitinājušies uz diezgan paskaļās Čaka ielas.

Mainoties politiskajai un arī ekonomiskajai situācijai valstī, žurnāls “Laimīgais dārznieks” nozuda no zemes virsas, kaut arī tirāžas celšanas nolūkos vienu brīdi tika pārdēvēts par “Āzis par dārznieku”.

Neilgu laiku nama pirmais stāvs netika apsaimniekots, taču tad tajā iemitinājās kāda firma, kas, pēc visa spriežot, nenodarbojās ne ar ko, ja neskaita naudas slaukšanu no valsts kases, atvainojiet par izteicienu, bet arī tas ir jāmāk.

IV

Pati plīts ielas otrā numura ēka no iekšpuses bija tikpat vienkārša kā no ārpuses. Varētu pat teikt, ka tajā nebija pilnīgi nekā ievērojama, ja vien tur nebūtu mitinājusies laikraksta “Kultūras rasols” redakcija ar tā galveno redaktoru Semjonu Jozemoviču priekšgalā.

Semjons Jozemovičs bija gadus piecdesmit vecs vīrietis ar izcili kailu galvvidu. Kad reizēm atgadījās tā, ka galvenajam redaktoram nācās aizstrādāties līdz vēlai naktij (parasti jau pirms žurnāla nodošanas tipogrāfijā), no galda lampas krītošā gaisma uz viņa plikā paura atstarojās tik spoža, ka pagalms acumirklī kļuva gaišs kā dienā, un pretējās mājas iedzīvotāji nekādi nespēja iemigt.

Patiesībā Semjonam Jozemovičam, ņemot vērā viņa izcelsmi, kas nāca no Abraama puses, vajadzēja saukties par Samuelu Jezemoviču, taču vēcāki, lai citiem nerastos lieki jautājumi, bet padomju laikos lieki jautājumi varēja būt priekšvēstneši ceļojumam uz Sibīriju vai gulaga nometnēm, nokristīja krieviskākā vārdā par Semjonu. Savukārt pie jauna uzvārda viņš tika, pateicoties kādai sievietei pasu daļā, kura nez kāpēc uzskatīja, ka divās zilbēs pēc kārtas divi vienādi patskaņi būt nemēdz (šīs sievietes muļķība ir patiesas apbrīnas vērta, jo viņu pašu par Efanēsiju vai Ofanūsiju neviens vēl nebija iedomājies saukt).

Atstāsim pasu daļas darbinieci divvientulībā ar savu visur klāt esošo muļķību un atgriezīsimies jau minētā laikraksta redakcijā, kur nupat bija ieradies arī mūsu jaunais dzejnieks Lotārs Loze.

“Sēdieties,” sacīja Semjons un norādīja uz krēslu, kas atradās viņa rakstāmgalda otrā pusē.

“Pateicos," Lotārs centās būt pieklājīgs, taču diez ko labi viņam tas nesanāca. Redziet, jaunais cilvēks, nekādi nespēdams uzsākt sarunu, visu laiku tā kā drusku dīdījās, ja tā varētu izteikties. Visu ceļu, ejot turp, viņš bija savās domās izprātojis visu savu sakāmo no sākuma līdz beigām. Pat vēl vairāk, viņš bija izprātojis arī sava sarunu biedra atbildes. Citiem vārdiem sakot, Lotāram Lozem vairs nebija ko teikt, jo viss jau vija zināms. Par nelaimi Lotāram, Semjons Jozemovičs, lai arī bija ļoti gudrs un vispusīgs cilvēks, ar telepātijas spējām nebija apveltīts, tāpēc gaidīja, kad viņa ciemiņš, ja tā varētu izteikties, beidzot sāks runāt.

“Nu,” redaktors, nesagaidījis no jaunā dzejnieka ne pušplēsta vārda, nolēma drusku uzmundrināt priekšā sēdošo indivīdu, “Kādā nolūkā esat pie manis ieradies?”

“Redziet,” Lotārs saminstinājās vēl vairāk, “Ē-ē… man te, khm…ā-ā… redziet, man te-ē tā kā-ā, m-m-m… nu-ū… būtu paņēmušies līdzi daži, nu-ū… khm… ā-ā… dzejoļi.”

“Khm,” Semjons nokrekšķējās, “Dzejoļi, jūs sakiet?”

Lotārs atviegloti nopūtās un apstiprinoši pamāja ar galvu, gaidīdams, kāda būs plikgalvainā redaktora reakcija. Nekāda īpašā jau nu būt nevarēja un nebija ar’.

“Dodiet šur’!” viņš noteica un pastiepa savus pirkstus uz Lotāra pusi, un drīz vien tajos iegūla apdrukātas balta papīra lapas.

Redaktors lasīja, bet dzejnieks vēroja redaktora galvas kustības. Taču tā nekustējās ne ziemeļu - dienvidu, nedz arī rītu – vakaru virzienā. Reizi pa reizei Semjons Jozemovičs īsi iekrekšķējās, taču arī no tā nebija iespējams saprast, vai dzeja viņam patika vai nepatika.

“Šitais cilvēks,” nodomāja Lotārs, “Dzeju savā mūžā ir gana atēdies, un nekas to nespēj pārsteigt.”

Un jauneklim bija pilnīga taisnība – dzeja Semjonu Jozemoviču pārsteigt nebija spējīga. Taisnības labad, jāpiebilst, ka Jozemoviča kungs nebūtu pārsteigts arī tad, ja lapas, kas atradās viņa rokās pēkšņi būtu aizdegušās, ko gan nevarētu sacīt par Lotāru. Mieru, tikai mieru! Nekas nedega, ja neņemam vērā pērno kūlu.

Pēc neilga laika Jozemoviča kungs dzeju bija izlasījis un nu varēja pasludināt savu spriedumu.

“Jūsu dzeja, jaunais cilvēk,” viņš teica, “Ir aizkavējusies laikā… par dažiem gadu simteņiem. Tūlīt mēs būsim Eiropas Savienībā, kur mūs gaida progress. Progress!” Semjons pielēca kājās un sāka klumpačot pa kabinetu, “Kaut ko tādu cilvēce nebūs savā pastāvēšanā piedzīvojusi. Viss attīstīsies! Pilsētas pildīsies ar neskaitāmiem ļaužu tūkstošiem, kas gribēs strādāt jaunuzceltajās rūpnīcās un veikalos. Būs grūti, jā. Bet tāpēc ir nepieciešams kāds ārējs stimuls, kāds spēriens pa pak…, piedodiet. Kāpēc gan jums neuzrakstīt kādu odu? Ko, a? Piemēram, celulozes rūpnīcai, kuru ilgu laiku nespēj uzcelt, vai arī kādam lielveikalam. Uzrakstiet odu par pašu Eiropas Savienību, kas cilvēku paceltu tādos augstumos, ka viņš aizmirstu, cik patiesībā viņa dzīve ir sū… sūra! Bet jūs tikai par mīlestību un staigāšanu gar upes malu… Romantikai 21. gadsimtā nav vietas – visi spēki ir jāvelta zinātnes progresam un ekonomikas attīstībai.”

Galvenais redaktors apklusa un notrauca no pieres sviedru lāses, kas tur bija izspiedušās enerģiskās runas laikā. Viņš pārlaida savam kabinetam triumfējošu skatienu un izbrīnā atkāra apakšžokli – Lotāra Lozes tur vairs nebija. Acīm redzot, jaunais cilvēks, sapratis, ka viņa dzeja publicēta netiks šā vai tā, klusītēm bija pametis “Kultūras rosols” redakcijas telpas, atstājot Semjonu Jozemoviču un viņa progresīvo tēžu pilno runu divvientulībā.

Plikpaurainais redaktors klusi nokrekšķējās un atsēdās atpakaļ savā krēslā, lai ķertos atpakaļ pie grāmatas, kuru viņš bija lasījis pirms Lotāra Lozes atnākšanas.

“Bet varbūt tas jaunais dzejnieks man parādījās sapnī?” Semjons nespēja atsākt lasīšanu, jo domas visu laiku atgriezās pie Lotāra mīklainās nozušanas, “Nebūtu arī nekāds lielais brīnums, jo toreiz taču nosapņoju, ka pieņemu darbā jaunu korektori!”

Reiz pēc kādas stresa pilnas dienas Semjons Jozemovičs sapnī bija piedalījies “Kultūras rasola” ilggadīgās korektores Almīnes Plukstiņas bērēs un tās vietā uz ātru roku pieņēmis darbā jaunu un ļoti simpātisku Filoloģijas fakultātes studenti.

Ja es teiktu, ka liels bija Semjona Jozemoviča izbrīns, kad viņš nākošajā rītā Almīnes Plukstiņas stipri izplūdušās miesas atrada planējam pa redakcijas telpām (viņai taču sen vajadzēja būt rūpīgi ievāķētai un noslēptai klusā vietā sešas pēdas zem zemes!), es nepateiktu gandrīz neko.

Īsāk sakot, vairākkārt minētā izdevuma vairākkārt minētais redaktors pārcieta savu pirmo sirdslēkmi. Vai viņam tā bija pēdējā, man šobrīd nav lemts zināt, jo omulīgais Dāvida pēctecis šobrīd, kad rakstu šīs rindas, par mēslojumu dzīvības kokiem vēl nav paguvis kļūt, bet gan jau vēl paspēs. No nāves vēl nevienam nav izdevies izmukt.

Atcerējies atgadījumu ar korektori, Semjons drusku nomierinājās un uz laiku pat aizmirsa jauno dzejnieku, ko gan nevarētu sacīt par mums.

V

Kamēr Jozemoviča kungs savā prātā pārcilāja Lotāra Lozes esamību vai neesamību, jaunais cilvēks kioskā pirka cigaretes. Vispār jau Lotārs nemaz nesmēķēja, taču tobrīd viņam gribējās izdarīt ko tādu, ko parasti nemēdza darīt. Pirmā lieta, kas jaunajam dzejniekam ienāca prātā, bija smēķēšana.

Uz sarkanā krāsā krāsotās paciņas lieliem burtiem bija uzrakstīts: “Smēķēšana nogalina.”

“Interesanti,” nodomāja Lotārs, “Uz cigarešu paciņām un alkohola reklāmās ir brīdinoši uzraksti par šo lietu kaitīgumu cilvēka veselība, bet kokakolām un citiem līdzīgiem ražojumiem nav it nekā.”

Reiz Lotārs kādā avīzē bija izlasījis, kas notiek ar sieviešu zeķu biksēm, kad tās uz nakti tiek atstātas kolā un veicis eksperimentu arī pats. No rīta zeķu bikšu minētajā šķidrumā vairs nebija, un neba nu tāpēc, ka kāds pa nakti tās bija izvilcis ārā.

Lotārs īsti nemaz nezināja, uz kurieni viņš iet. Atraidītais jauneklis gāja, kurp kājas to bija gatavas nest. Viņam steigties vairs nebija kur. Savu nelaimi viņš jau bija panācis, tāpēc neatlika nekas cits, kā izbaudīt tās rūgteni saldo garšu līdz pēdējam pilienam.

“Kā tajā anekdotē,” Lotārs iesmējās par rupjo joku, kas gluži neaicināts bija ieskrējis viņa prātā, “Ja tevi drāž, un tu nespēj pretoties, tad atslābinies un mēģini ķert kaifu.”

Lotārs arī pirms tam bieži mēdza ieslēgties sevī un baudīt situācijas bezcerīgumu, nelaimes un skumjas. Šīs sajūtas pildīja viņa garu, kā upes pilda jūras un ezerus.

“Smēķēšana nogalina,” Lotārs vēlreiz skaļi izlasīja uz paciņas rakstīto, vilkdams ārā jau otro cigareti, “Opis ir kurinātājs ar vairāk kā sešdesmit gadu stāžu… vai viņu Smēķēšana būtu piemirsusi?”

Tā prātodams, Lotārs Loze nonāca autobusu pieturā. Uz aprakstītā un apskrāpētā soliņa vientuļi sēdēja kāds paplucis runcis, kas ar platām acīm raudzījās smēķējošajā nācējā – dzīs projām vai nedzīs? Bieži gadījās, ka vecas tantas jau pa gabalu sēdētājam uzsauca tik labi pazīstamo “škic!”, lai šām būtu vietas, kur pēc pīļveidīgās steberēšanas, gāzelējoties no vienas kājas uz otru, atpūtināt sakratītos taukus. Nevar noliegt, ka šīm tantām psihoterapeits bez vilcināšanās uzstādītu diagnozi “lielummānija”, jo soliņi jau izsenis tika gatavoti tā, lai uz tiem bez sevišķām grūtībām un spiešanās varētu atsēsties trīs centneri smagas kundzītes, par vienu astoņdesmitnieci un pavārgušu runci nemaz nerunājot.

Bet Lotārs Loze ar lielummāniju nesirga, tāpēc klusi noteica “sēdi, sēdi”, un nometās sola otrā galā gaidīt autobusu, kas viņu aizvestu uz Rīgas vēsturisko centru, kura kādā no krogiem jaunais cilvēks līdz ar alu vai kādu citu alkoholisku dzērienu bija nolēmis aizskalot projām savu skumjo garastāvokli un nelaimes putna fizionomiju.

Lotārs Loze principā neatzina piedzeršanos, taču mūsu jauno dzejnieku nekādā gadījumā nevarēja saukt par principiālu cilvēku. Vismaz reizi divās nedēļās viņš bagātināja savas asinis ar dažām promilēm alkohola.

“Zinātnieki taču ir pierādījuši, ka nedzērāji dzīvojot mazāk par mēreniem iedzērājiem,” Lotārs mēdza taisnoties sirdsapziņai, kas atšķirībā no tās saimnieka bija pat ļoti principiāla. Cits jautājums, vai jauneklis alkoholu lietoja mērenās devās vai dubultā, taču tam jau neviens cilvēks līdzi neseko.

“Negribi uzsmēķēt?” Lotārs piedāvāja cigareti savam sola biedram, kurš demonstratīvi aizgriezās uz otru pusi.

“Pareizi dari,” jauneklis noteica, aizdedzinājis jau trešo cigareti īsā laikā, “Smēķēšana nogalina.”

Automašīnas nogalina – cik simti tūkstoši cilvēku gan nav šķīrušies vai sakropļojuši sevi uz mūžu autoavārijās… varbūt pat miljoni. Nezinu. Rīga nogalina – zinātnieki ir izpētījuši, ka viena diena Latvijas galvaspilsētas centrā ir līdzvērtīga izsmēķētai cigarešu paciņai… varbūt pat vairāk. Nezinu. Miegs nogalina – cik simti tūkstoši cilvēku gan no rīta nav spējuši pamosties… varbūt pat vairāk. Nezinu. Dzīve nogalina. Zinu. Visi reiz šķiras no šīs pasaules un pārceļas uz dzīvi citās dimensijās. Kādās? Nezinu.

Arī cilvēki nogalina, taču uz cigarešu paciņām lieliem burtiem tiek rakstīts, ka smēķēšana izraisa atkarību. Tikai retajam izdodas no šīs atkarības tikt vaļā un aiziet no dzīves saviem spēkiem, pārējiem palīdz citi cilvēki, cigaretes, alkohols, automašīnas… Es arī esmu atkarīgais. No dzīves atkarīgais. Tāpat arī no miega un sevis.
Lotārs bija dzejas atkarīgais. Viņš nespēja izdzīvot dienu, neuzrakstījis dzejoli. Lai arī kādu, bet viņam vajadzēja rakstīt, citādi izjūtas samilza viņa ierobežotajā ķermeņa apvalkā un draudēja pārsprāgt kā košļājamās gumijas burbulis, kad tajā ir salaists tik daudz gaisa, ka sieniņas to vairs nespēj norobežot no pārējās pasaules.

Dzeja bija Lotāra drošības ventilis, kas neļāva viņam sajukt prātā. Rakstot dzeju, Lotārs atbrīvojās no pāri palikušajām emocijām, tāpēc reti to lasīja. Tikai tad, kad emociju trūka. Tad viņš uzlādēja sevi ar sen pārdzīvotiem notikumiem un vecām izjūtām. Viņš tās izdzīvoja pa jaunam.

Reizēm Lotārs savus vecos dzejoļus izmantoja kā iejavu jaunai mīklai un jauniem dzejoļiem. Viņš izlasīja vienu savu dzejoli un ļāva, lai tas uzrūgst tiktāl, kamēr no tā var izcept jaunus maizes klaipus, jaunus dzejoļus.

Viņš no bijušā baroja nākotni, jo tagadne nemaz neeksistēja. Tā bija viena šaura membrāna starp to, kas ir bijis un to, kas tūlīt pat notiks un būs… un pēc brīža arī tas jau būs bijis. Laiks visu laiku rit uz priekšu un velk sev līdzi arī neesošo tagadni.

Ar milzīgu troksni piebrauca autobuss. Lotārs iztrūkās no savām pārdomām un iesvieda vēl gruzdošo cigareti atkritumu tvertnē turpat blakus soliņam, un kāpa dzeltenajā un smirdīgajā autobusā.

Viņu neinteresēja, kas notiks ar cigaretes galu pēc tam kad viņš būs aizbraucis. Viņš būs aizbraucis, un viņš tur vairs nebūs, tāpēc tas, kas notiks tur, kur viņš bija, viņu ne mazākā mērā neietekmēs. Viņu ietekmēs autobusa konduktore, kas tūlīt prasīs divdesmit santīmus par vienreizējo braukšanas biļeti. Tas viņu ietekmēs tieši par divdesmit santīmiem, ne vairāk, ne mazāk.

Lotāram ļoti patika braukt ar autobusiem, jo tajos reizēm varēja izšmaukt arī bez maksāšanas. Sevišķi, ja garais sabiedriskā transporta līdzeklis bija visai cieši piepildīts ar cilvēkiem, bet konduktore atradās autobusa otrā galā. Tramvajos un trolejbusos konduktori, uz sava troņa pie vidējām durvīm sēdēdami, vēl mēdza aizbļaut līdz abiem galiem savu “visiemirbiļetītes”, taču attiecīgie autobusa darboņi par tādām lietām parasti nospļāvās, atvainojiet par izteicienu. Protams, viņi to darīja tikai savās domās, jo spļaušana pārpildītā autobusā varēja beigties ar apspļautām biksēm vai kurpēm un zilumu zem acs, ja cietušais pasažieris gadījās maķenīt agresīvākas dabas nekā vidusmēra Latvijas iedzīvotājs.

“Atvainojiet,” šoreiz ierunāsies nevis Skeptiski Noskaņotais Lasītājs, bet gan Vērīgais Lasītājs, “Bet Lotāram taču bija personīgā mašīna!”

“Nu,” es atbildēšu, “Bija gan.”

“Tad kāpēc viņš uz laikraksta redakciju nebrauca ar savu automašīnu, bet gan ar sabiedrisko transportu?”

Tā kunga ceļi ir neizdibināmi, pareizāk sakot, jaunskunga, jo Lotārs Loze vēl nebija tik vecs, lai viņu varētu saukt par kungu (mazi bērni gan reizēm viņu mēdza saukt par onkuli vai ģaģu, atkarībā no viņu dzimtās valodas).

Reizēm Lotārs uz pilsētas centru mēdza iet kājām, kaut gan viņam bija sava vietiņa, ja tā varētu izteikties, kur automašīnu novietot nemaksājot to zvērīgo naudu, ko no autovadītājiem cenšas (un visai veiksmīgi) noplēst “Rīgas autostāvvietas” vai kā nu tur to kantori sauca. Lotāram patika staigāt kājām, jo tādā vīzē viņš varēja pārdomāt visu savu pagājušo dzīvi, savus uzrakstītos dzejoļus un, kas ir pats galvenais, daudz vairāk redzēt. Ar automašīnu viņš visam būtu ātri paskrējis garām un neko nesaskatījis, bet tagad – zem plaukt nesākuša ceriņu krūma spēlējas otrās vasaras kaķēns, vārtrūmē aizmidzis kāds saules brālis, divi vēja brāļi stiķē jaunam vējam… visas šīs sīkās epizodes bagātināja Lotāra daiļradi ar jaunām izjūtām. Tāpēc viņš diezgan bieži mēdza staigāt kājām.

Protams, gadījās reizes, kad tas bija apriebies un vēl mazliet. Tad Lotārs slēdza vaļā savu auto un brauca visur, kur vien varēja aizbraukt.

Bet šī nebija tā reize. Šodien Lotārs sēdēja piesmirdušā Ikarusā, kas viņu, drebinādams pie visām trūcīgajām miesām, veda uz Vecrīgu.

VI

Ak, Vecrīga! Tu, viduslaiku dvaša informācijas tehnoloģiju laikmetā. Tu, seno gadsimtu mantojums, kas daudziem priecāties gribētājiem sniedz gaidīto mieru pēc pamatīgas aizdzeršanās senas mūra mājas pakājē.

Parasti gan šis miers cilvēkiem bija jāizbauda, labākajā gadījumā, atsakoties no materiālās pasaules standartizētajiem labumiem (vielu nezūdamības likuma zināšana mums vēsta, ka tie ir nonākuši citās rokās) vai, sliktākajā gadījumā, miers būs jāizbauda, dažas nedēļas paguļot slimnīcā simpātisku un arī nesimpātisku māsiņu uzraudzībā un aprūpē.

Vecrīga bija nežēlīga. Laikam viduslaiku dvaša šajā vietā cilvēkus padarīja par tādiem pašiem nežēļiem, kādi ļaudis bija tās celšanas laikos, kad sievietes tika dedzinātas par to, ka nebija raganas un neprata nemanītas nozust no cietumiem, kur viņas bija ieslodzītas par buršanu un kopošanos ar sātana izdzimumiem. Tiklīdz cilvēks iegāja Vecrīgā, viņu pārņēma senču gari, kas lika nospārdīt katru uz trotuāra pakritušo un neatturēties no kārdinājuma tikt pie vieglas naudas, kas gan bieži visa jau bija nodzerta… cilvēkiem tomēr allaž palika kabatā mobilais telefons un naudas maks – lietas, kuras, ja tā varētu izteikties, pēc tam bija iespējams uzsist gaisā.

Senču gari cilvēkos ienāca arī ar Vecrīgas krogos tirgoto alu. Tie bija nežēlīgi gari, kas lika dot pa seju katram pretimnācējam, kurš varētu gribēt kādam sadot pa aci vai arī varētu gribēt dabūt pa savu dvēseles spoguli pats. Vecrīgā cilvēkiem sagādāja baudu radīt ciešanas citiem un ciest pašiem. Šī pilsētas daļa bija tā piesūkusies ar viduslaiku cilvēku ļaunumu, ka tās dvaka iesūcās katrā, kas tur reiz bija pabijis un snauda, un gaidīja brīdi, kad tās pārnēsātājs kļūs vājāks vai arī satiks kādu vājāku cilvēku. Tad šie nežēlības baciļi varēs uzliesmot un izraisīt ko līdzīgu gripas epidēmijai. Un mūsu nežēlīgo senču gari tad no elles skatīsies uz mums un priecāsies par jaunās paaudzes sekošanu viņu pēdās.

Lotāru Lozi, kaut arī viņš ļoti bieži bija spiests iet cauri Vecrīgai, nežēlības bacilis nebija skāris, taču tas bija tikai laika jautājums, jo par šīs slimības upuriem agri vai vēlu kļūst visi cilvēki. No tās, tāpat kā no nāves, izbēgt nav iespējams.

Vecrīgā, šajā neiedomājamā naida un ļaunuma perēklī bija kāds jauks krodziņš. Patiesībā jau tur bija daudzi jauki krodziņi, taču vienu no tiem Lotārs bija iecienījis visvairāk. Galvenokārt jau tāpēc, ka tas bija mazs un omulīgs, turklāt arī cilvēki sevišķi daudz tajā uzturēties nemēdza, tikai pastāvīgie klienti, vairāk vai mazāk.

Lotāram patika ne tikai krodziņa iekārtojums, kur greznus apmetumus vai zīda tapetes aizstāja visparastākie viduslaiku mūri ar ķieģeļu velvēm (jāatzīst, ka tas izskatījās ne mazāk grezni, jo kopā ar telpā valdošo pustumsu radīja īpašu viduslaiciniecisku auru), bet arī pats krodzinieks, kas pēdējā laikā gan visur spītīgi tiek dēvēts par bārmeni (bet var būt, ka tā ir arī labāk, jo laiks, kurā aiz letes stāvošos vīreļus sauca par krodziniekiem bija cilvēku tumsības un atpalicības laikmets, kā jau mēs to iepriekš noskaidrojām, savukārt jaunam laikam ir jauni tikumi, tāpēc nebūtu sevišķi korekti gaismības laikmetā izmantot tumsoņu valodu… kaut gan, no otras puses raugoties, kas gan ir teicis, ka mēs, kaut par mata tiesu, bet esam labāki par mūsu senčiem?).

Tikai nepārprotiet mani, Lotārs Loze nebija no tiem cilvēkiem, kuri piedalījās ne sevišķi tradicionālās seksuālās orientēšanās sacensībās. Nepavisam ne. Krodzinieks (jo tas bija krogs, bet bārmeņi strādā tikai bāros) viņam patika tāpēc, ka allaž sveicināja Lotāru, kad tas ieradās pie viņa iztukšot kādu kausiņu alus. Sveicināja sarokojoties. Teiksiet, kas tur liels? It kā jau nekas, taču Lotāram patika, ja viņu kā pastāvīgo klientu sagaida cik vien iespējams draudzīgi. Tas nekas, ka Lotārs nemaz nezināja krodzinieka vārdu, savukārt krodziniekam nebija ne mazākās nojausmas par sava pastāvīgā apmeklētāja nosaukumu. Viņi iztika ar īsām laipnībām, un, ja vajadzēja uzrunāt, tad lietoja “eu” vai “paklau”, ko nu tādās reizēs cilvēki mēdz teikt, ja nesauc savu sarunu biedru vārdā.

Lotārs pasūtīja alu.

“Pēc iespējas lielākā kausā,” viņš piebilda.

“Kas tad nu?” krodzinieks izbrīnījās, jo parasti Lotārs apmierinājās ar puslitra kausiem vai glāzēm.

“Eh,” Lotārs attrauca, “Sūdīgi.”

Krodzinieks viņam piedāvāja litra kausu, un Lotārs atzina to par labu esam.

Tā arī bija visa viņu saruna, jo Lotārs nevēlējās ieslīgt garos un plašos apcerējumos par savu šīsdienas neveiksmi. Viņš savas nelaimes mēdza izdzīvot sevī… un alū.
Tā nu viņš tukšoja vienu kausu pēc otra, vienu pēc otra, līdz beidzot apjauta, ka ir krietni sadzēries, un ir pienācis laiks doties uz māju pusi. Viņš samaksāja rēķinu un devās projām. Pareizāk gan būtu teikt steberēja nevis devās, jo vārds “doties” parasti tiek lietots skaidros laika un prāta apstākļos, taču šobrīd Lotārs bija sasniedzis to momentu, kad prāts gāja uz vienu pusi, bet kājas uz pavisam citu, un arī tad ne sevišķi stabili turējās savā standarta stāvoklī.
Kā jau pavasarī, laukā bija krietni satumsis, taču pulkstenis vēl nebija sasniedzis pusnakts stundu. Vecrīga bija pilna ar cilvēkiem, kuri devās kur nu kurais. Cits gāja mājup no darba, cits no sava biroja pa taisnāko ceļu devās uz tuvējo klubu, kur, līdzīgi kā Lotārs, varētu aizskalot pa dienu prātā sakrājušos putekļus. Cits devās uz tikšanos ar mīļoto meiteni. Tikai Lotārs jau bija paspējis, vienkārši izsakoties, pielikt mūli un tagad pa taisnāko ceļu centās nokļūt mājās.

VII

Bet bija arī cita cilvēku grupa, kas nedz devās mājās no darba, ne gāja uz klubu vai arī satikt savu mīļoto meiteni.
Tie bija Rīgas centra un mikrorajonu dīkdieņi, kas augas dienas pavadīja sēžot parkā uz soliņa un dzerot alu no plastmasas pudelēm vai pīpējot zāli. Pa starpam tika apspriesti arī vienatnē piedzīvotie notikumi ar vieglas uzvedības sievietēm (tām dīkdienēm, kurām pasaules senākā profesija bija hobijs) vai arī veciem pensionāru cilvēkiem, kuriem, aizejot pensijā, bija uznākusi lamāšanās kāre. Protams, neiztika bez varoņteiku stāstīšanas – kur kas ar ko sakāvies, ko piekāvis un ko aplaupījis.

Kā jau noprotat, šie cilvēki, kas parasti bija tērpušies treniņbiksēs ar baltām strīpām sānos un beisbola cepurīti galvā, strādāja uz ielas jeb pārtika no tā, ko izdevās nolaupīt vientuļiem garāmgājējiem. Dažs labs gan bija dabūjis sēdēt cietumā par kādu nopietnāku noziegumu, taču lielākā daļa no viņiem pat nebija nonākuši policijas uzskaitē, jo policija ar tādiem sīkumiem ķēpāties nevēlējās. Taisnības labad jāsaka, ka policija nevēlējās ķēpāties arī ar lielākām lietām, taču to nu gan nācās darīt, jo tad žurnālisti bezdarbību būtu uzoduši un priekšniecībai nāktos atbildēt uz visai nepatīkamiem jautājumiem, taču arī ierindas darbinieki pēc tam dabūtu trūkties. Vārdu sakot, slepkavību lietas un bruņotas laupīšanas tā vienkārši nolikt malā kā sīkās zādzības un ielu laupīšanas bez lieciniekiem nevarēja. Tas būtu pārāk bīstami ne tik daudz vienkāršajiem iedzīvotājiem, kuriem nāktos ciest no arvien augošās noziedznieku visatļautības, bet gan pašiem policistiem, kuri tiktu sunīti visās iespējamās vietās un veidos, jo nodokļu maksātāji bija tik nekaunīgi, ka publiski atļāvās pieprasīt policijai, lai tā nodrošina kārtību arī ielās. Šā iemesla dēļ, Rīgas centrā mēdza patrulēt policisti, lai gan vajadzīgajos brīžos viņi tāpat nebija klāt, bet ja arī bija, tad izlikās, ka notiekošo neredz. Kurš tad būs tāds muļķis, ka līdīs kauties ar labi noaugušiem tēvaiņiem, kuru skaits divkārt pārsniedz parasto policijas kājnieku patruļu, proti, divi cilvēki.

Pašvaldības policijas patruļas vairāk pildīja tādu kā maitēdāju pienākumu, kas novāc plēsīgo zvēru atstātos pārpalikumus. Pat aizliegtās vietās atstātās automašīnas reti kad tika tramdītas, jo parasti tās zem zīmes atstāja cilvēki, kuru ienākumi vairākas reizes pārsniedza vidējo algu valstī, bet šādu cilvēku aiztikšana, kā mums visiem labi zināms, policistam varēja draudēt ar pazemināšanu amatā vai pat atlaišanu no darba. Šādus cilvēkus netramdīt. Kāpēc? Tāpēc.

Un tāpēc, ka policija lielos un mazos zagļus tramdīt netaisījās (iedomājieties, cik daudz jaunu cietumu būtu jāuzceļ, ja visi Krimināllikuma pārkāpēji tiktu arī notiesāti!), tad viņi varēja mierīgi sēdēt parkā uz soliņa un gaidīt savus upurus.

Parasti jau par upuriem tika izvēlēti vairāk iereibuši cilvēki, kurus bija vieglāk apdullināt un kuri nebija spējīgi izrādīt nopietnu pretestību. Jūs jau noprotat, uz kuru pusi pavēršas notikumu gaita. Jā, tovakar par upuri sīkajiem laupītājiem krita Lotārs Loze.

VIII

Minūtes desmit pēc tam, kad Lotārs pameta savu iemīļoto krodziņu, tajā ieradās jau kāds mums zināms cilvēks. Tikai, atšķirībā no iepriekšējās reizes, viņš bija skaidrā un nebija gluži viens.

Šis cilvēks bija slavenais grāmatu izdevējs Antonijs Ceļš – Rullis (tas pats, kurš no rīta izmisīgi bija meklējis ledu), bet dāma, kas bija kopā ar viņu, Ceļa – Ruļļa kundze (Izdevniecības “Ceļš un Rullis” darbinieki aizmuguriski viņu saukāja par Ceļaruļļa kundzi, lai gan sevišķs pamats šādām zobgalībām nebija – Barbara, jo tā viņu sauca, bija ļoti jauka un izskatīga sieviete, kas savā mūžā pāri bija nodarījusi tikai mušām un odiem, kurus savā tuvumā necieta, tāpēc zvetēja cik vien pietika spēka. Bet citādi, kā jau minēju, Barbara Ceļa – Rulle bija ļoti jauka sieviete, kura tikpat ļoti mīlēja savu vīru un savus divus dēlus, kuri abi bija desmit gadus veci. Antonijs jau labprāt būtu apgādājis ģimeni ar vēl divām atvasēm, jo finanses pieļāva ne to vien, taču Barbara, lai cik jauka arī nebūtu bijusi, par to nevēlējās dzirdēt.

“Man pietiek arī ar šitiem diviem rezgaļiem,” viņa mēdza sacīt, bet Antonijam atlika tikai klusēt, jo ikdienā ar abiem blēņdariem, kamēr papucis izdeva grāmatas, cīnījās māmuļa. Un, lai kā arī godājamais izdevējs nevēlētos vēl pārīti mazu brēkuļu, sievas viedokli šajā jautājumā nedrīkstēja nerespektēt.)

Antonijs Ceļš – Rullis ar savu kundzi, dodoties mājup no “Apburtās princeses”, bija nolēmuši iestaigāt kādā krodziņā un ieturēt vieglas vakariņas. Tā sacīt, pārmaiņas pēc ārpus mājas. Gluži nejaušā kārtā tas bija tas pats krodziņš, kuru par savu iecienītāko bija atzinis mūsu jaunais dzejnieks.

Tā kā Lotāra Lozes krodziņā jau kādu brīdi vairs nebija, tad varētu padomāt, ka stāstam par izdevēja ierašanos tajā pašā krodziņā nav nekāda sakarīga pamatojuma. Padomāt jau varētu, taču pamatojums ir, proti, tam, ka es to stāstu.

Lotārs Loze savā skurbumā uz krēsla bija aizmirsis savas apdrukātās baltās lapas ar dzejoļiem, kurus viņš pirmīt bija devis lasīt laikraksta “Kultūras rasols” galvenajam redaktoram Semjonam Jozemovičam. Kā jau nu tādos pasakveidīgos stāstos tas mēdz gadīties, izdevēja kundze un iedevusi palasīties arī pašam Antonijam Ceļam – Rullim.

“Jā, jā,” ieņurdēsies Skeptiski Noskaņotais Lasītājs, “Izdevējam, protams, Lotāra dzeja ļoti patika, un viņš nolēma izdot viņa dzejoļu krājumu. Dzejnieks saņēma lielo honorāru un dzīvoja laimīgs.”

Epilogs

Bija ļoti jauka pavasara diena. Gaisa temperatūra bija pacēlusies līdz astoņiem grādiem virs nulles, un upēs ar apbrīnojamu entuziasmu gāja ledus, taču bļitkotāji jeb zemledus makšķernieki vēl vietām bija atraduši plānu un nekustīgu ledus kārtiņu, uz kuras tad nu sēdēja, gaidīdami
savu lielo lomu, kas ziemas laikā vēl nevienam nebija gadījies. Bet, ja nu?

Bet Vecrīgā Līvu laukumā pie ar palagu apklāta kunkuča bija sapulcējies visai prāvs cilvēku pulks, kas ar patiesu uzmanību klausījās kādu cilvēku, kurš svinīgā balsī runāja mikrofonā.

“Šodien ir pagājuši tieši pieci gadi, kopš šajā vietā nežēlīgi tika noslepkavots viens no 21. gadsimta diženākajiem latviešu tautas dzejniekiem Lotārs Loze. Tajā dienā viņam bija tikai deviņpadsmit gadu, taču jau tad viņa dzeja bija tik jūtu un dzīves krāsu piesātināta, ka pat agrīnā daiļrade viņu spēja nostādīt līdzās tādiem izciliem latviešu dzejniekiem kā Rainis, Čaks, Vācietis un citi. Pat vēl vairāk. Es uzdrošinos apgalvot, ka Lotāra Lozes daiļrade ir nostādāma līdzās Aleksandram Puškinam un Edgaram Alanam Po. Pat vēl vairāk. Ja Lozes dzīve pirms pieciem gadiem nebūtu tik nežēlīgā veidā pārtraukta, viņš būtu kļuvis tikpat slavens kā Viljams Šekspīrs, vismaz tas, kādu dzeju Lotārs Loze rakstīja savos deviņpadsmit gados ļauj tā domāt.”

“Eh,” nopūtās Semjons Jozemovičs, veroties baltajā palagā, kas tieši tajā brīdī slīdēja pa tēlnieka veidotajiem liekumiem un izciļņiem, atklādams brīnišķīgu Lotāra Lozes statueti, kurā viņš bija redzams, sēžot uz ķebļa un pierakstot kladē jaunu dzejoli, “Es ieiešu pasaules literatūras vēsturē kā cilvēks, kurš noliedza ģēniju.”