-Tevi nekad neizbrīna tas, ka tu neatceries savu bērnību- man jautā Henrijs.
-Es atceros tikai kaut kādas miglainas sajūtas. Neko konkrētu. Vai tas ir dīvaini?
-Nezinu. Varbūt ar tevi kaut kas notika. Bērnībā.
 -Visdrīzāk ne. Man ir sajūta, ka es vienkārši uzrados. Kādu dienu. Jau gatava. Man vienmēr ir bijusi tāda sajūta. Nav nekādas notikumu ķēdes, nav nekādu domu, kas mani novedušas līdz šejienei. Nav nekāda reakciju vienādojuma. Es vienkārši esmu. Tagad. Te.

Varbūt Viņa atceras bērnību. Vecākus. Kokvilnas kleitas ar puķēm, ko valkājusi. Baltas zeķes un sandales. Pasakas. Vientulību.