Ai nu man jākrāmē māja atkal, es negribu, bet ir TIK nekārtība.
No sākuma man tā kā vilka uz kādu sēņu/meksikāņu ēdienu, bet tad es nolēmu, ka ja jau mēs tā nacionāli, tad nacionāli- izvēlējos kartupeļu biezeni. nu nav jau īsti sklandrauši un štovēti kāposti, bet tomēr.

Vispār ļoti nacionāli un pragmatiski šodien sanāca. Ja neskaita Hitlera apcerēšanu un Raiņa privātās dzīves kritizēšanu.
Biju uz to piketu, daudz pingvīnu saspiedušies bija, jā, Pabriks runāja, nedzirdēju. -_-
Bet man palika tā ļoti skumji, nu ļoti skumji. Varbūt tas ir Lista līdzinieku efekts, kuri vienmēr dod man tādu kā smeldzi ar savām harmonijām, izteikti romantisko rokrakstu ar skaisti kantilēnu melodiku un nereti tautiskajiem vadmotīviem.
Bet varbūt arī nē.
Varbūt tas ir tāpēc, ka man līdz riebumam riebj tā kapitālisma un materiālisma smaka. Ai nu vispār es pat īsti nevaru parakstīt, redzēt omītes, kuras kaismīgi izmanto savas pilsoņa tiesības ir visnotaļ patīkami, bet viņu acīs saskatīt tikai un vienīgi "woooo-hooo, cits simtnieks man piešķirs 5 LS vairāk pensijai", ir grūti. Un jūs visi ar savu sasodīto inflāciju..
Kur tas viss pazūd? Kur pazūd tā tautas romance, tas burvīgums, kas slēpjas brīvības un gudrības garšā? Kā mēs nonācām TIK tālu? Vai tiešām obligāti kādam vajag okupēt tavu dzimteni, lai tu apzinātos, cik vērta tā ir? Nu mēs arī tagad sēžam važās, savas birokrātijas važās. Būsim vismaz mēs patiesi, nu Kalvītis nomirs no resnuma, pārējie paši no sevis, lieciet taču to cirka varzu mierā un skatieties uz sevi!
Kam ir jānotiek, lai jūs beigtu lasīt sēnes Īrijā un sāktu pildīt savu sasodīto pilsoņa pienākumu?! Tu esi uz mūžiem saistīts ar viņiem VISIEM, Kurzemes katla apjukušajiem, kuri šāva savus brāļus, strēlniekiem, barikāžu dalībniekiem, Latvijas gaišajiem prātiem, deportētajiem, tu klaji uzspļauj Lāčplēsim un Dvēseļu putenim un par to es tevi ienīstu! tava sasodītā kristīgā dvēsele degs elllē, jo tu pabāz sev zem pakaļas tūkstošiem līķu, tūkstošiem ciešanu un brīvu garu un turpini domāt, kā tik nomaksāt savu sasodīto kredītu par savu pretīgo, neglīto un pilnīgi slikti uzcelto māju, kura to vien dara, kā bojā Latvijas architektūru.

Lūk, tas mani uzvāra, solārija maukas.

Ai nu es neesmu nekāda tur politikas un vēstures gudrīte, bet vienu es zinu un es zinu, ka tas ir pareizi: Mans gods ir mana tauta, mans zelts ir viņas zelts.
Un lai arī cik klasiski un banāli tas nebūtu, tas ir sasodīti patiesi un jūs ar saviem Rietumiem un tako varat ieskrieties.