Zaķpastala
Saliku rimi papīra maisos dzimšanas dienas ballītes balonus un izmetu pagalma miskastes dzelzs kastē. Man tik ļoti bail no sprādzieniem, kā suns lienu zem bufetes, kad šauj raķetes valsts svētkos. Man bail, ka tu padomāsi, ka esmu jocīgs un mani pametīsi, jo neesmu tik skaļš kā balona blīkšķis. Vai teiksi, lai beidzu cepties, ka visu izfantazēju galvā. Man bail pazaudēt bailes, kā tai anoreksijas norvēģu fotogrāfei, kura atteicās ēst un viņas sirds apstājās. Jo tik lielas ir bailes.