Dažām lietām zāļu nav. Tās ir jāizslimo, jāizsāp. Tagad es pastāstīšu par savu brāli. Savu brāli Jonatanu Lauvassirdi, par viņu es gribu stāstīt. Manuprāt, šis stāsts ir gandrīz kā pasaka un maķenīt, maķenīt kā spoku stāsts, un tomēr viss ir patiesība, lai gan to nezina neviens cits kā tikai es un Jonatans. Jonatanu sākumā nesauca par Lauvassirdi. Viņa uzzvārds bija Lauva, gluži tāpat kā māmuļas un manējais. Viņu sauca par Jonatanu Lauvu. Mani sauca par Kārli Lauvu un māmuļu par Sigrīdu Lauvu. Tēti sauca par Aleksandru Lauvu, lai gan viņš aizmuka no mums, kad man bija apritējuši tikai divi gadi. Viņš aizbrauca jūrā, un kopš tā laika mēs par viņu nekā neesam dzirdējuši. Bet tagad es gribu stāstīt, kā manu brāli nosauca par Jonatanu Lauvassirdi. Un par to visu brīnumaino, kas atgadījās. Jonatans zināja, ka man būs drīz jāmirst. Man liekas - to zināja visi, vienīgi es ne. To zināja pat skolā, jo es lielākoties gulēju mājās, kāsēju un vienmēr slimoju, un pēdējo pusgadu vispar nevarēju iet skolā. Visas tantes, kam māmuļa šuva kleitas, arī to zinaja un viena no viņām par to runāja ar māmuļu, un tā es to dabūju zinat, lai gan saruna nebija domāta manām ausīm. Viņas bija pārliecinātas, ka es guļu aizmidzis. Taču es biju tikai atlaidies un snauduļoju. Un izturējos tā joprojām, jo negribēju parādīt, ka esmu dzirdējis šo baigo vēsti - savu drīzo nāvi. Tas, protams, mani apbēdināja, un es briesmīgi nobijos, bet māmuļai to negribēju parādīt. Taču es par to runāju ar Jonatanu, kad viņš bija pārnācis mājās. -Vai tu zini, ka es miršu? - es jautāju un raudāju. Jonatans mazliet apdomājās. Varbūt viņš labprāt negribēja atbildēt, taču beidzot sacīja: -Jā, es to zinu. Tad es raudāju vēl stiprāk. - Kā var notikt kaut kas tik šausmīgs, - es sacīju, - kā var notikt kaut kas tik šausmīgs, ka dažiem jāmirst, kaut arī viņiem nav pat desmit gadu? - Zini, Sausiņ, man liekas, tas nemaz nav tik šausmīgi, - Jonatans bilda. - Man liekas - tu jutīsies lieliski. - Lieliski, es teicu. - Vai tad gulēt pazemē un būt mirušam ir lieliski? - Ko niekus, - Jonatans atbildēja, - tur jau gulēs tikai tava čaumala. Bet tu pats kaut kur būsi aizlidojis. -Uz kurieni? - es vaicāju, jo patiesībā nespēju ticēt brālim. -Uz Nangijālu, viņš atbildēja. "Uz Nangijālu"- viņš to pateica tā itin kā tāda vieta būtu zināma jebkuram cilvēkam. Taču es par to nekad agrāk nebiju dzirdējis. - Nangijāla, es sacīju, - kur tā atrodas? Tad Jonatans atbildēja, ka arī viņš pats to tik noteikti nezinot. Taču tā atrodoties viņpus zvaigznēm, un viņš stāstīja par Nangijālu tā, ka gandrīz tūlīt modās vēlēšanās turp aizlidot. - Tur vēl valda ugunskuru unpasaku laiks, viņš teica, - un tev tur patiks. Tieši no Nangijālas nākot visas pasakas, viņš sacīja, tur notiekot viss kā pasakās, un, ja cilvēks nonākot tur, viņš dzīvojot līdzi pasakām no rīta līdz vakaram un arī naktīs, Jonatans vēl piebilda.