Gribēju pastāstīt, ka es mācos būt ar sevi (cik banāli). Vispār ir grūti. Tas laikam nemiers. Gribas kaut kur skriet, vai drīzāk – gribas būt, bet būt visvieglāk ir esot ar cilvēkiem, piemēram. Vai kaut ko darot. Agrāk gan bija grūtāk, tagad piefiksēju – tad man tiešām šķita, ka es pārstāšu eksistēt, ja nebūšu kustībā, virpulī, cilvēkos. Ka viss apstāsies.
Daļēji jau tā ir, risks pastāv. Ja ļoti ilgi nelien laukā no alas, tad pats aizmirsti, kā sarunāties, bet citi – kā tevi uzrunāt. Bet tas laikam nav šis gadījums.
Varbūt šī ir kārtējā pieaugšana, viena no miljons.

Pamanīju, ka nemiers+vājums=tiekšanās pēc mīlestības un apvainošanās, bet nemiers+enerģija= tiekšanās pēc action un pārsātināšanās tā rezultātā. Pirmo vieglāk noķert, jo tur ir tas besis un melanholija klāt, kas zvana trauksmes zvanus, ka kaut kas nav ok. Otro tikai tagad pamanu – citādi mūžīgais aplis, kur pārsātinos, satrakojos, tad jāatgūstas, bet, tikko kā atgriežas spēki, liekas, ka kaut kur jāmauc, jāskrien līdzi pulkstenim, dzīvei.

tā lūk. lieku sev katru dienu braukāt ar riteni vienai. bez austiņām. smadzenes pārāk pieradušas pie action, sāk nepamanīt mazos dzīves priekus, tādus, kā tikšana apsēsties pirmajā vietā autobusā un saule un smieklīgas cepures.

xoxo