nu, zi', es arī rīt šito recepti (carciofi alla romana) taisīšu pirmoreiz. pirms tam mēs esam mērkaķojušies viena kanādieša iespaidā pa tā krasta modei. bet tur stila nav nekāda, tādēļ jāatgriežas pie lokālajām tradīcijām.
tātad:
ņem artišokus, katram nodīrā ārējās cietās lapas, tad atlikušajām nogriež spicos cietos galus, līdz carciofo izskatās kā tāda rozīte. (padoms - labāk nogriezt vairāk, nekā pēc tam spļaut laikā pārkokojušās daļas) aptuveni šitā:
kamēr tiek apstrādāti pārējie, gatavos uzglabā aukstā ūdenī ar citronu sulu, lai nesamelnē.
pirms likt katlā artišokiem no viduča esot jāizvelk laukā arī tādas kā bārdiņas, kas esot asas un neēdamas, bet tā vietā jāieliek kāda karotīte sasmalcināta ķiploka un svaigu pētersīļu.
tālāk ņem pietiekami augstu sautējamo katlu un uz tā dibena izkārto artišokus ar kājiņu uz augšu. šur tur saka, ka kāja jāgriež nost, citur, ka jāatstāj, citur, ka jāatstāj, bet ar nazi jānokasa miza. es atstāšu to klāt, jo romas restorānos tā parasti dara. nu varbūt nokasīšu, ja izskatīsies kaut kā nepareizi.
kad katla dibens noklāts ar artišokiem to visu tā diezgan dāsni salaista ar olīveļļu (vienā receptē teikts, ka pat tā, ka līmenim jāsedz visa katla apakša, tādēļ esot vērts izvēlēties katlu, kur nepaliek daudz brīvas vietas un artišoki jākārto cieši viens pie otra, tādējādi eļļas daudzumu samazinot. kad eļļa jau uzkarsusi un kādas pāris minūtes artišoki jau gozējušies karstā eļļā, visam pielej ūdeni, lai tas sniedzas līdz artišoka viducim. es, šķiet, rīt ūdens vietā liešu baltvīnu. tad, manuprāt viss būtu jāuzkarsē, ka šņabis aiziet gaisā, un tad var likt virsū vāku un uz maigas uguns sautēt, līdz starp artišokiem pazūd šķidrums. tas prasa ca pusstundu.
viss. ēd un slavē (cerams).
t.i. rīt varēšu padalīties pieredzē nevis projektos.