|
6. Dec 2008|19:50 |
biju arī šodien tirgū, saproties, .. nē nu vispār man jau liekas, ka tirgus apmeklējums tagad būs obligāta sestdienas sastāvdaļa, vienīgi tuvākajos mēnešos to diezgan sekmīgi varētu izkonkurēt kalni (pirmajā gadījumā pozitīvas, smaidīgas kalorijas, otrajā - sakautas un savus ierakumus un nocietinājumus atstājošas - te no tiesas ir par ko padomāt).
šodien uzmontējām ziemas riepas. bet tas tā. kaut arī te mums bija gana ass piedzīvojums ar viena bīemwu īpašnieku (viņi visur ir vienādi).
nu jā, bet to es pieminu tikai tādēļ, lai būtu skaidrs, kāpēc tirgū bijām tikai uz kādiem pusdiviem, kad kārtīgiem pilsoņiem pieklājas jau sēdēt aizgaldos un gremošanu pavadīt, ar uz augšu pavērstu dakšiņu gaisā zīmējot elipses (ca 15cm diametrā). tirgus jau vācās nost, mūsu vēlmes bija lakoniskas, paņēmām trejus vidusjūras asarus, kas itāliski tiek dēvēti par spīgolām (traki latgalisks vārds vai ne?) un tad paralēli ar kvkznu devāmies ielasīt šādas tādas citas štelles tuvāko dienu patēriņam.
kamēr man bija jāizcīna cīņas pie lauku delikatešu plaukta ar briļainiem mīkstmiešiem (nu, idiotiem manā svara kategorijā, tautas vārdiem izsakoties), kvkzns otrā tirgus malā lasīja sicīlijas mandarīnus (šajā dienas stundā jau 50 eurocenti par kīlo), savukārt man aiz muguras kāds jaunēklis pilnā balsī klaigāja, piedāvājot artišokus.
delikateses lōģiski ir slowfūds, un tieši tāda ir arī apkalpošana - šķiņķi tiek šķēlēti rūpīgi un ar domu likti uz iesaiņojamā papīra, tāpat katrs kumoss mozzarellas no spainīša tiek makšķerēts ritmā, kāds rodas metronōma dzelzīti pārstellējot uz šūpkociņa augstāko atzīmi. tīri vai čella skaņas atskan, vērojot stenda saimnieku nesteidzīgo dzīvi.
pa to laiku fonā ārdās džezs - artišoku cena krīt (jo sevi cienošs tirgus veras ciet pusdienas laikā, bet te jau rit teju trešā pusdienu stunda), un nu zēns kliedz, ka par diviem euro pie viņa var dabūt jau desmit artišokus (te salīdzinājumam ir vērts piebilst, ka veikalos par vienu artišoku tiek ģērēti kā minimums 80 centi), kas mani sāka pamazām uzvedināt uz domu, ka varbūt ir vērts mest pie malas neauglīgo nīkšanu pie vītinājumiem un sieriem un tā vietā pievērsties šim piedāvājumam. bet tad pienāca kvkzns, kas gribēja atbrīvoties no pasmagā mandarīnu maisa. šo ideju pārspēlēju viņai.
un patiesi, rūpīgi sekojot ar skatu manevriem stendā, lai atkal kāds ņerga man nepielien priekšā (gānīties pie šķiņķiem nav glīti, pie zivīm vēl var un pie dārzeņiem pavisam droši, pat vēlams, - te tomēr prodotti tipici, artigianato di qualità), jaunēkļa klaigas aprima, un pēc mirkļa pie manis pienāca viltīgi smaidošs kvkzns ar pilnu maisiņu artišoku, vārdskot, viņai bija ticis viss dienas pārpalikums. šķiet, ka kādi 20, nez kā mēs tos rīt ēdīsim.
tad mēs atgriezāmies mājās, izkrāmējām guvumu. pie datora pie reizes uzmetu acis drauglistei. kā vienu no pirmajiem pamanīju ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) vedjmah ierakstu, un sapratu, ka labāk nevilkt garumā un ķerties pie zivīm uzreiz.
(bija ļoti labas, starp citu, ar terracinas moscatto secco jau nu vispār..)
un tikai tad, pirms sākt šito pastāstu, kārtīgi iepazinos ar ieraksta saturu vēlreiz. jāaaaa.. klase. to saku es, kam lielākie dizāsteri allaž sanākuši tieši ar cepešiem. tos manējos dažus, tajās retajās reizēs, kas atkal esmu zaudējis bijību kāpt uz grābekļa, ēdot allaž kā īlens iz maisa atkal no jauna rēgojas un kā oda sīkšana kaitinoši pavada apziņa, ka to ir taisījis kāds nejēga.
bet te viss izskatās tāds OOOO!
kā ta garšoja, ja drīkst paziņkārot?
un vai tiem boksa cimdiem ar to bija kāds sakars? |
|