Sēdējām un lasījām pīlādžogas lakotos, brūnos groziņos. Maziem pirkstiņiem knibinājām viens otra pēdas un zīlējām tējas biezumos, kad viņš ierunājās: "Kad novecosim, mums mājās būs guļamistaba, kurā smaržos pēc pasteļiem, muskatrieksta un svaigi pļautas zāles. Atvasaras rītos es tavus tumšbrūnos matus greznošu ar sārtām pīlādžogām, bet tu viegli smaržosi pēc zaļās tējas un ruma." Es nenovērsu skatienu no tējas biezumiem, bet viņš ierunājās jau čukstus: "Lietainās vasaras naktīs mēs pisīsimies siena pļavā un tu būsi skaistāka par rītausmu. Kad novecosim, mēs kāpsim uz jumtiem smēķēt. Kaut vai Belamoru, kaut vai Kubas cigārus!"


Pēc gadiem vēl dzirdēju, kā viņa vārdi apstājas gaisā, kamēr es no kaltētajām pīlādžogām uz melnbaltām flīzēm rakstīju "Maybe we'll get lucky and we'll both grow old. Well I don't know. I don't know. I don't know. I hope so."