Tik aatri viss notiek. Sogad taas divas simpozija nedeelas paskreeja npaaraak aatri. Riit veel teejas ceremonija un ekskursija, setdien atklaasanas un tad viss. Nee, man viss buus tikai zimpozijam, es veel dosos uz Kioto un buusu te gandriiz liidz septembra beigaam. Tikai vakar, kad pabeidzu uzstaadiit darbu, tad gan bija taads viens loti juutiigs briidis. Vakars zelta kraasaaa, dzeltenes debesis, zili kalni taalumaa, milziigs nogurums un reizee sajuuta, ka ir atkal kaut kas izdariits. Mans darbs ir labs, labaaks nekaa pagaajuso gadu, tajaa ir vairaak manis pasas un ari vairaak sejienes. Staaveeju pie balkona durviim, saulei rietot, un taa gribeejaas raudaat. No noguruma un no sajuutaam, no taa, ka viss aatri paiet, ka gribeetos, lai vairaak buutu taa, kas paliek. Kaut ilgaak vareetu patureet cilveekus, kas satikti, vietas, kas iemiilotas. Raudaat gribeejaas arii taapeec, ka bija tik labi. Tik daudz skaistuma, tik daudz dziives. Neraudaaju. Apkaart visu laiku cilveeki, jaaieveero pieklaajiiba un dienas kaartiiba.
Bet taa vss ir labi. Silti, bet ne vairs karsti, lietus sodien nav, cikaades dzied. Seenes aug varenas. Iesu nograabt lapas ap savu darbu.