es jau teicu, ka ceturtdienas ir muzeju dienas? tikko atgriezos no mākslas izstādes BR. modernās mākslas centrā WIELS, pilnīgi apdolbīta. telpas nenormāli krutas mūsdienu mākslinieka sapnis (šaura augsta četrstāvu rūpnīca, arhitects ir bijis ģeniāls, nav iespējams nojaust, kas būs aiz nākamā stūra un ka šī siena patiesībā ir no plastikāta bārkstīm, aiz kurām pēkšņi ir tumsa un vēl viens darbs, aiz katra eksponāta ir laiks un telpa, lai pārstartētos) un izstāde, Ann Veronica Janssens "Serendpity", tik patiesu mākslas mijiedarbību ar skatītāju nebiju pieredzējusi. tādu, ko nevis piedomā gremdējoties romantiskās domās vai esot uz viena viļņa ar mākslinieku, vai, augstākais, piespiežot podziņu vai minot pedāļus lai iedarbinātu konceptu un titros izlasītu, ka šis darbs prasa skatītāja iesaistīšanos... šeit pilnīgi nekas nebija jāpievelk aiz matiem, tikai jāskatās, jāklausās un jājūt, blieza pa uztveri pa taisno. pilnīgi traka, fiziska izstāde. no vienas puses, nepatīk tā estētika, kas tuvojas nullei, no otras puses - šeit tas bija 'par tēmu', ja māksla pilnībā atbrīvojas no skaistuma un nesmukuma un storītellinga un spēj tevi uzrunāt fiziski un personiski, ar skaņas, gaismas un materiālu robežsituācijām. jauna ainava. tāda cilvēka pievienotā vērtība pasaules radīšanai. sākumā viebu degunu, bet pamazām radās pārliecība, ka ģeniāli. man vēl drusku jāatjēdzas, lai uzrakstītu konkrētāk.