Un, lai vai kā šobrīd jūtos, sliktāk, labāk, bet es pat iztēloties nespēju sevi laimīgu, smejošu, nebēdnīgu. Pašlaik šķiet, ka tāds ķērpis neeksistē un nekad nav eksistējis. Vien tāds jēls radījums, kuram tik sasodīti maz vajag, lai saskumtu, aizvainotos, apšļuktu. Piesardzībā pieglaudis ausis - vai tikai atkal kaut kur kaut kas, vai tikai atkal nav jāierauj aizlūzusi elpa. Šķiet, ka pat ko labu uzzinot vien spēšu skumji, piesardzīgi, ar mutes kaktiņu pasmaidīt, ierāvis plecus caur pieri lūrot, vai tikai aiz tā kaut kas neslēpjas, vai tikai kaut kur jau, bomi pacēlusi, negaida nākamā ķeza, lai zveltu par to, ka esmu atļāvies priecāties.

Man ļoti pietrūkst gavilējošā ķērpja. Ļoti.

Gandrīz tāpat kā priecīgā, paļāvīgā un mierpilnā ķērpja.