mani sāk nedaudz nomākt nemitīgā cibistu viesošanās naktīs. nu jau pietiks simamura, ena, dzeina, kinskis, iness, fjokla un vēl kaut kas, kas vairs visus atcerēties spēj.

šonakt bija baiss sapnis, ka mans vīrs maija vidū ir saņēmis diagnozi un jau ap jūliju miris. mēs ar viņu vēl pārspriedām, kā tad tā, tik ātri. un pie sevis nodomāju, ka es gan jocīga, sarunās ar kolēģiem ik pa laikam viņu pieminu kāda notikuma saistībā, nepasakot, ka vairs nav. skērī šit, kāpēc kas tāds būtu jārāda un jāskatās. un uzrakstu to skaļi, lai tiktu vaļā.