Pēc ilgāka laika sanāca ielūkoties savā portfolio. Pašķirstīju, apskatīju bildes, nodomāju - labi darbi patiešām, nevar būt, ka tie ir manējie, kaut kā nemaz nejūtu tos kā savus. Skarbā patiesība ir tāda, ka kopš septembra neesmu uztaisījusi pilnīgi neko. Pat nevienu mazītiņu komerciālu glezniņu. Nevarētu teikt arī, ka man māksla būtu pietrūkusi, vienkārši nejutu un negribēju to mākslu, un vispār par to nedomāju. Bet tagad apskatījos savu darbu bildes un sagribējās atkal kaut ko darīt. Varbūt tā gribēšana nāk arī tāpēc, ka gaisā pavasaris. Varētu kaut ko darīt ainavā, kur viss smaržo pēc zāles, zemes un kokiem. Vasarā man it kā ir saplānotas visādas mākslas lietas. Ceru, ka paspēšu līdz tam pamosties, saņemties un būt atkal māksliniece.

Viss rudens un ziema ir pagājis nodarbojoties ar dzīvi. Nevis tā vienkārši dzīvojot no dienas dienā, bet pilnīgi apzināti pārrevidējot un pārkārtojot visu savu līdzšinējo realitāti. Un tagad ir tā, ka vecā dzīve ap mani grūst nu jau pat vairs ne tādēļ, ka es gribētu ko mainīt, bet tāpēc, ka es esmu vienkārši no tās izaugusi, un vecā dzīve mani sevī nemaz nevar paturēt. Brīžiem ir sāpīgi, tā ir liela šķiršanās. Bet tad atkal pēkšņas sajūtu kaut kur tālumā no jauno smaržu, to, kā smaržo man jaunā dzīve, un tā smarža ir kā pavasaris. Tad man gribas skriet tai pretī.

Atceros, ka kādreiz vidusskolā man brīžiem uznāca tādas klusas un ļoti stipras prieka lēkmes. Pēkšņi dienas vidū, pa skolas gaiteni ejot, kaut kas sirdī un galvā sakustējās un uz dažām sekundēm es biju ļoti laimīga par šo vienu dienu, par nākamo, par visu, kas mani kaut kur tālumā, manā nezināmajā nākotnē gaidīja. Ja dienā bija viena tāda prieka lēkme, es zināju, ka tā ir laba diena un tai noteikti sekos vēl kaut kas labs.
Tad man uz ilgu laiku prieka lēkmes pazuda. Es domāju, ka esmu izaugusi un sapratusi, ka dzīve var būt baismīga un bīstama. Es vairs negaidīju dienas, kad sirdī un galvā palēksies prieka vilnis. Bet tagad, tikai kādas dažas pēdējās nedēļas, man atkal uznāk kaut kas līdzīgs - pēkšņa prieka sajūta visā ķermenī un tāda kā patīkam priekšnojauta par kaut kā laba tuvošanos.
Var jau būt, ka tas viss tikai tāpēc, ka pavasaris nāk.