Analfabētiem no sektas
Sintija Endele Facebook:

"Es agrāk pasniedzu socioloģijas un psiholoģijas pamatus medmāsām 1.kursā (!!!) RSU, un viena no tēmām, ko mācījāmies, bija sociālās lomas. Tajā mēs analizējām, ka katram cilvēkam dzīvē ir vairākas sociālās lomas un tās pastāv vienlaicīgi – piemēram medmāsa, mamma, meita, sieva, māsa, kolēģe, gājēja, autovadītāja un tā bezgalīgi. Sociālā loma paredz konkrētu uzvedību. Loma nav bioloģiska īpašība, tās ir sabiedrības piešķirtas gaidas. Tieši šajā kontekstā socioloģijā tiek lietots arī termins “sociālais dzimums” – tas nav nekāds mistisks “jauns dzimums”, tas ir vienkārši sabiedrības radīts priekšstats par to, kā sabiedrība sagaida, lai uzvestos sieviete vai vīrietis. Piemēram, ka “sievietes vieta ir virtuvē un pie bērniem”, “vīrieši nerāda emocijas”, “meitenēm jābūt maigām, bet zēniem – spēcīgiem”. Tie nav bioloģiski likumi, tie ir sociāli stereotipi.

Un Stambulas konvencijā, par kuru šobrīd Latvijā tiek spriests, termins “sociālais dzimums” tiek lietots tikai šādā socioloģiskā nozīmē – lai uzsvērtu, ka vardarbība bieži rodas no sabiedrības radītiem stereotipiem par to, kas “drīkst” un kas “nedrīkst” būt sieviete vai vīrietis. Konvencija cīnās pret vardarbību un aizsargā sievietes un bērnus. Tajā nav nekā par ģimenes pārdefinēšanu vai “netradicionālu ģimeņu ieviešanu”. Tā nerunā par dzimumu maiņu vai identitāšu spēlēm – tā runā par to, ka nevienam nevajadzētu ciest tikai tāpēc, ka kāds uzskata, ka “sieviete ir jāklausa” vai “vīrietim jākontrolē”.

Un tieši tāpēc man ir grūti saprast, kā šobrīd Latvijas politiskajā līmenī tiek radīta panika par it kā “draudiem tradicionālajai ģimenei”. Kā ir iespējams, ka lielākā daļa valdības pārstāvju interpretē vienu skaidru socioloģijas terminu pilnīgi pretēji tā akadēmiskajai nozīmei? Es varu saprast, ka viens cilvēks var nepaspēt iedziļināties, var kļūdīties interpretācijā. Bet puse valdības? Tie ir cilvēki, kas pieņem lēmumus visas sabiedrības vārdā.

Arī vislielākais cepiens par konvencijas izglītības pantu būtībā ir tikai par to, ka skolās nedrīkst mācīt stereotipus – ka sievietes nākotne automātiski ir mājas darbi un bērnu audzināšana, vai ka zēni nedrīkst raudāt. Vai tiešām kādam liekas, ka mācīt bērniem cieņu, vienlīdzību un emocionālo veselību apdraud ģimeni?

Man apkārt ir tik daudz foršu, vērtību vadītu cilvēku – kolēģi, klienti, draugi, ģimene. Mēs varam domāt atšķirīgi, nepiekrist viens otram, bet cieņa, ētika, empātija tomēr visus vieno kopīgā bildē.

Un tad politiķu retorika pēkšņi rada iespaidu, ka dzīvojam histēriski sašķeltā realitātē. Bet tā nav mana ikdiena, tā nav realitāte, kuru es redzu cilvēkos ap sevi.

Es mīlu šo zemi. Šī ir mana māja. Un ir sāpīgi, ka savās mājās sāk nepatikt.

Kāpēc Latvija atkal tuvojas pirmajām vietām no otra gala? Kāpēc mēs tik reti izceļamies pozitīvi un tik bieži - negatīvi?"