"Ja Daugavas krastu dolomīti ir reiz bijušā monumentālas kapenes, kas pakļautas lēnai iznīcībai, tad Staburaga radzē uz šīm drupām un pīšļiem dzimst neskaitāmi jauni dzīvības veidi, kas veco materiālu lej

..Staburaga mūžs skaitās gadu tūkstošos, tas tomēr nav miris, galīgi sastindzis. Tāds viņš ir gan varbūt savā iekšienē, kas ilgajos mūža gados izkristalizējusies, tāds pa daļai arī tais vietās, kur to neatdzīvina pāri plūstot vairs avota ūdens, bet visur tur, kur valgmes pietiek uz tā vērojama dzīvība un pieaugums.."

“Daba un Zinātne”, 4. numurs, 1940. gads.
Heinrihs Skuja