esinja stāsts atgādina par manējo, nu jau riktīgi pasenu.

Biju maza skuķenīte - nu tā ap gadiem 16. Vispārējās pelēkās masas ietekmē dikti kārojās jauns smuks telefoniņš. Ta nu dīcu, dīcu un tirinājos ap mammu, lai paņem man to Nokias mazcenas telefoniņu ar Tele2 pieslēgumiņu uz 2 gadiņi :) Nu plīz, plīz, plīz! Mamma neiztureja ar, un neklausoties tēta purpināšanā, ka labak nevajag gan, paņēma priekš manis kāroto :)

Cirslītis kā jau cirslītis, cerēja 2 gadus priecāties par mazo, smuko mobilo telefonu. A še tev.

Pienāca kāds nogurdinošs vakars un mamma metas virsū - davai velc nost bikses - veļasmašīnā izmazgāsim, un vēl ļoti stingri piekodina - no bikšu kabatām izņemt VISU!. NU labi labi, izkrāmēju visu no kabatām un dodos savās gaitās - un rodas ģeniāla ideja - virsjaku ar var iesviest klāt. Lieki piebilst, ka nekad nebiju telefonu likusi virsjakas kabatās, bet vienmēr centīgi somiņā likusi...

Tā nu samalās mans smukais telefons pilnīgās driskās - varēju vērties uz rēķiniem vēl pusotru gadu un maksāt par mirušu telefonu ;(

Tādi, lūk, zhagatām cirslīšizgajieni.