Rakstos esmu kļuvusi ļoti fizioloģiska - rakstu tikai par [savām] muskuļsāpēm un [savu] pārtikas patēriņu. Zinkā ir patiesībā, patiesībā ir tā, ka pēdējā laikā es saprotu, ka mana nostāja par to, ko es te rakstu [un ko nē], ir ļoti ierobežojoša un rather garlaicīga.

Es pieturos pie šitā te, 'ka katra cilvēka brīvība beidzas tur, kur sākas otra cilvēka brīvība', un es neaiztieku tos citus cilvēkus, nudien nē, rakstu tikai par sevi [cik nu sevis var būt vispār, ja atmet interakciju ar citiem]. Nu, jā, un manu ikdienu tik daudz veido tie citi un sajūtas, darbības, domas par/ar viņiem, ka pāri paliek gaužām maz - nu, ēst, dzert un tā. Labi, nē, ir arī valoda, valodiņa apspriežama un ikdienas neitrālās norises, un galu galā arī visādi nepazīstamie, kuru brīvībā ielauzties man nekas nav pretī.

Vispār es tikko pārdomāju un tas viss nav taisnība. Pilns ir visa kā, par ko rakstīt, tikai es tāda slinka mātesmeita un nevīžoju to izdarīt.

Bet nu ja par to fizioloģisko, tad šodien es izdzēru uz darbu līdz paņemto puslitru. Puslitru bērzu sulas.