Manai pēdējai brīvajai draudzenei ir parādījies draugs. Tas ir labi. Vienīgi tas man liek justies tā, itkā es būtu ne īsti normāla. Šī doma mani vienmēr nomoka. Protams, ka es esmu domājusi par pašnāvības variantiem - izlēkt pa logu, noslīcināties, sadzerties miegazāles, bet ir lietas, kas man tomēr neļauj to izdarīt. Pirmkārt, ja neizdodas to izdarīt ar pirmo reizi, tad var palikt par kropli uz visu atlikušo dzīvi un kļūt par vēl lielāku nastu citiem, nekā pašreiz. Un vēl - man patiešām ir ļoti laba ģimene - ļoti mīļi un sirsnīgi vecāki, vislabākie brāļi un māsa, kādi vien var būt. Es patiešām nezinu, kā es viņu vidū tāda iegadījos. Es nevienā sabiedrībā nejūtos iederīga. Reizēm es apskaužu tos, kas zina, kas viņi ir, jo es par sevi to pateikt nevaru. Es vienmēr jūtos kā krāpniece, kura visiem melo. Es ieguvu ļoti labu izglītību, par kuru visi saka - o, jā, tas ir kaut kas labs, tajā pašā laikā man vienmēr likās, ka es esmu muļķāka nekā citi kursabiedri, lai gan sekmes man nebūt nebija no sliktākajām. Es sevi tik briesmīgi ienīstu - par to, ka kļūstu neizsakāmi kautrīga, kad man jārunā ar simpātisku pretējā dzimuma pārstāvi vai jāuzstājas publikas priekšā, par to, ka neesmu praktiska - man ir problēmas "nošmaukties" un braukt par zaķi ar autobusu, nerunājot nemaz par nopietnākām lietām. Citiem cilvēkiem tā nav, vismaz es ārpus savas ģimenes tādus nepazīstu. Es ļoti gribētu būt normāla - tāda kā citi cilvēki, bet es laikam tāda neesmu un nekad arī nebūšu. Es dziļākajā būtībā neizprotu sev apkārtējo cilvēku rīcības motīvus. Neizprotu, kā var nebūtu uzticams saviem draugiem, acīs runāt vienu, bet aiz muguras - pilnīgi pretējo. Kā es centos iekļauties un neizrādīt to, kāda es esmu patiesībā. Ja es teiktu to, ko domāju, mani nepieņemtu nevienā sabiedrībā. Un tā nu es izliekos, izliekos, izliekos, izliekos, lai mani noturētu par vilku vilku barā. Es nezinu vairs, kas esmu. Es vairs neesmu patiesa nevienās attiecībās, kuras man ir apkārt. Es jūtos drausmīgi vientuļa. Un varbūt tāpēc arī es esmu tik kautrīga, ka baidos, ka tad, kad atradīšos uzmanības centrā, kāds atklās manu patieso dabu un es atkal kļūšu par to pašu mazo meiteni, kurai bērnībā klājās visai grūti, jo viņa teica to, ko domā, nekaunīgākajiem klases puišeļiem un ar to tika izstumta no sabiedrības. Vaina esot jāmeklē cilvēkā pašā. Es to ļoti labi apzinos. Es gribētu kļūt citāda. Bet es nezinu, kā. Es vienkārši esmu nogurusi no dzīves. Es pat esmu mēģinājusi iet pie psihoterapeitiem - man tas nelīdz. Viņi izlikās, ka ieinteresēti klausās, uzdeva tādus jautājumus, kādi viņiem ir jāuzdod (tieši tā kā rakstīts psihologu mācību grāmatās), bet viņi mani nesaprata - tieši tāpat kā mani nesaprastu lielākā daļa cilvēku, ja viņi zinātu, kāda es patiesībā esmu. Es vienmēr jūtos kā krāpniece. To, ka es pati tāda, kāda esmu, nevienam neesmu vajadzīga, es sapratu jau savā izlaidumā, kad no vienkāršās skolniecītes mani ar kosmētikas, matu sakārtojuma un jaunas kleitas palīdzību padarīja par meiteni, kurai apkārt visu laiku spietoja puiši, lai gan skolas laikā neviens man uzmanību nepievērsa. Kopš tā laika es neatļaujos no mājas iziet neuzkrāsojusies (saprāta robežās, protams), jo liekas, ka tikai kosmētika padara mani kaut cik pievilcīgu. Arī daži saņemtie draudzeņu komplimenti par to liecināja - man tika pateikts, ka es esot ļoti skaisti uzkrāsota (es sajutos kā siena, uz kuras kāds ar otu būtu uzzīmējis vaibstus), ka man (uzkrāsotas) esot ļoti skaistas lūpas. Es neteikšu, ka gribētu izdarīt pašnāvību. Bet es gribētu vienkārši nebūt vai nekad nebūt bijusi. Es esmu nogurusi no dzīves. Man jau kopš kādiem trīspadsmit gadiem likās, ka zinu, kāda ir dzīves jēga - nodzīvot savu dzīvi tik labi un laimīgi, kā tas ar tavām spējām un iespējām ir iespējams. Arī tagad es domāju tāpat. Bet reizēm es vienkārši jūtos nogurusi no dzīves - nogurusi no vientulības, nogurusi no izlikšanās, nogurusi no tā, ka neesmu viltīga un slīpēta. Nogurusi no tā, ka jāizliekas, ka man patīk un es atbalstu iedzeršanas, lai gan patiesībā man lielākā daļa alkoholisko dzērienu negaršo un reibums man arī nekādu prieku nesagādā, jāizliekas, ka aprunāšanas un intrigu vīšanas ir normāla parādība, jāizliekas, ka kaut kādi kreisie ienākumi ir labi un pareizi. Es esmu pieradusi, bet nogurusi būt viena.