Un pēc tam iestājas kluss rīts. Bezvējš. Salta saule. Mierīga diena, kuru vēl nav apslāpējusi ziemas apātija. Tomēr tā sāp. Sūrst. Kā ledains apdegums. Kā tā trolejbusa pietura uz Valdemāra ielas. Varbūt tā ir rudenīga pietura, bet varbūt esmu pārāk daudzos rudeņos tajā stāvējusi un domājusi vienas un tās pašas domas.