"Pie velna Freidu!" /I.Daksis/
Pāris mēnešus ilgajā cibošanas karjerā esmu ievērojis, ka te dažreiz mēdz stāstīt savus sapņus. Nu tad lūk...

Sēžu es kaut kādā pasākumā, kas notiek pie gara galda - nu tāda, pie kura latvieši mēdz ieturēt kāzu vai bērnu mielastus.
Zinu, ka tas ir mana kantora pasākums.
Visi citi jau pirtī vai danco, bet pašā galda galā (tālajā galā, proti, ne tajā, kur parasti jaunais pāris vai šķīvis nelaiķim) sēžam mēs četri cilvēki.
Pa kreisi no manis blakus viena otrai Andra Neiburga (tuvāk man) un Gundega Repše, bet viens vai divi krēsli tomēr tukši starp mani un viņām. Galda galā es. Pa kreisi pēdējā krēslā Ingus Baušķenieks.
No sarunas var saprast, ka visi viņi ir mani darbinieki.
Neiburga ilgi un aizrautīgi gāna mani par to, kā es tikko esmu izturējies ar visiem darbiniekiem tā sauktajās motivācijas pārrunās. Ka tas ir neētiski, ka tādus jautājums vispār nedrīkstēja uzdot, ka es esot stulbs merkantīls kapitālists, kas vispār nesaprot, ka ar cilvēkiem tik neiejūtīgi nedrīkst apieties utml.
Repše neko nesaka, bet var redzēt, ka viņai esmu simpātisks, tikai solidaritātes pēc viņai jābūt Neiburgas pusē.
Baušķenieks tikai smīn un māj ar galvu.