turpinot
Sirdi var salauzt tieši tik reizes, cik tu gribi. Ne vairāk, ne mazāk.
Tas ir kā ar hipnozi - tas nav iespējams bez tīšas līdzdalības.
Par visu ir jāmaksā. Un nereti vienīgais veids, kā izdzīvot, ir dabūt pa seju.
Nevilšus prātā nāk dzejnieka vārdi:
"Nu tā jau gaaaaadās,
rozā lietus līst.
Neviens nav vainīgs.
Man žēl ka tomēr ir bijis tāāāāāā...."
Tīrais, netīrais un patiesais visam pa vidu. Reti kurš nopietns lēmums nāk ar skaidrību virs 60/40 robežas. Visu nosaka veiksme. Un tomēr - kāpēc nezaudēt, ja pastāv tikai spēle?
Labi, dumjas blēņas te, ziniet... Bet nav jau vienmēr jābūt oriģinālam.