Labrīt! Viņa manī ir pamodusies. Pavisam dīvaina. Nevar saprast, kur ar tādu likties - paslēpt kaut kur dziļi drēbju skapī, nobāzt zem spilvena, ielikt starp grāmatas lapām, smuki uzpucēt un vest rādīt, pārdot, dalīties ar citiem, ļaut lai dzīvo savu dzīvi?

Sapņi. Pilnīgi krāsaini. Piepildīti. Sulīgi. Krāsas ir sulīgas, piesātinātas.
Liela pils. Ar daudzām durvīm, slepkavām, vampīriem, dzeltējošām kļavām. Bez labierīcībām. Pils 2.stāvā milzīgi kapi. Man no tiem kapiem ir atslēdziņa. Maza, sudraba. Pavisam nelegāli manās rokās nonākusi. Un es, ziņkāres dzīda, skraidu starp kopiņām un pieminekļiem. Tik dīvainiem. Un tad - bailes. Stindzinošas.
Tie sapņi ir tādi, ka negribas pamosties. Aizmigt un nepamosties.

Un jau kuro dienu man gribas asinis. Visu laiku gribējās vienkārši tā pat. Bet vakar sagribējās asinsdesu.