Prāts un jūtīgums
Šopavasar dzird runājam, ka tautas izglītība un gudrība esot mūsu valsts vienīgais resurss. Tikai uz tā varot balstīties, lai sasniegtu lolotos mērķus – labklājību un drošību. Labklājīgā un drošā valstī, saprotams, iestāsies vispārējs miegains apmiers. Mazai tautiņai tādi mazi Leiputrijas mērķīši – katram savu karoti debesīs pakārt.
Pavasaris pēc kalendāra sācies jau sen, bet tā īsti nojaušams tik pēdējās dienas. Vēl nupat sīklapiņas kokos turējās tādas kā sastingušas, sačervelējušās un tikai pienākuma pēc izplaukušas, bet tad vienā dienā aiziet – uzspīd saule un nolīst lietus. Es braucu mašīnā, un pēkšņi visi ceļi pārvēršas ezeros, automobiļi - amfībijās, gaiss skaidrs kā ūdens, lapas ieplešas, ievelk elpu un mirklī kļūst zaļas, mašīnu sāni smaida, spoguļi mētā saules zaķus, logu mazgātāji zīmē varavīksnes. Lūk, mans pavasara mirklis, lūk viņš, kad gribas būt te un tagad, un nekur citur. Nepavisam kā tumšajās Latvijas ziemās, nīkajos rudeņos.
Nesen es lietuviešu dramaturga Ivaškēviča izrādi „Madagaskara” redzēju. Galvenais varonis, reāla vēsturiska persona, izpratis Lietuvas nejēdzīgo ģeopolitisko novietojumu (nu, kas tie par kaimiņiem tādiem bīstamiem? kas tas par klimatu, kur pavasaris sākas kad grib, bet beidzas vienmēr pēc kalendāra!?) nolēma lietuviešu tautu uz Madagaskaru pārvietot. Arī mums ir bijuši savi līdzīgi mēģinājumi. Un pat lieliskais krievu rakstnieks Griškovecs savam varonim, dzimušam sibīrietim, liek sacīt: „Bet reiz, stāvot uz tilta pār mazu, tīru upīti ar žiglām zivtelēm kādā itāļu pilsētiņā, ne nu tai pašā lielākajā, ne nu skaistākajā, es nodomāju: Nu kā tad tā? Lūk, šie ļaudis ir te dzimuši, starp brīnišķīgiem kalniem, vīnogulāju laukiem, un arī līdz jūrai ar roku aizsniegt, viņi ir jautri, viņiem ir silti, garšīgi un skaisti. Itālija!!! Viņi te piedzimuši, viņiem i pirkstiņš nav bijis jāpakustina, lai dzīvotu šitādā skaistumā. Bet es vienkārši esmu piedzimis Sibīrijas pilsētā, un nekas man nav tā kā viņiem. Es esmu piedzimis tur, viņi te. Nu kā tad tā! Kāda netaisnība...”
Kuru gan nav piemeklējušas tādas vai līdzīgas domas? Draudīgi kaimiņi, nekādu resursu un klimats, kura dēļ trīs ceturtdaļas tautas trīs ceturtdaļas gada aizvada depresīvā īgnumā.
Kas mūs, ellē, te tura? Liktenis? Neuzņēmība? Dzimetnes mīlestība? Nu nav tādas, es domāju, vārda tiešajā nozīmē – mīlestības. Ir drīzāk ģenētiska „dzimtenes sajūta”, ziniet, - tā sajūta, kas zemapziņā liek acīm nogurt no raibiem pasaules skatiem: tu pats to nemaz neapzinies līdz brīdim, kad pēkšņi atkal kaut ko dubļaini pelēku ieraugi... un it kā elpu dziļāk ievelc, un saproti, kā visu laiku ir trūcis. Tāda sajūta, it kā acis ar to pelēko būtu izmazgātas un skaidrākas kļuvušas. Tā pat, kad ausis no svešas valodas nogurst - savējo izdzirdušas atveras un uzplaukst.
Tāpēc es neticu, ka labklājība vai drošība ir tā, kura cilvēkus mājās notur. Notur dziļi intīmas, no bērnības veidotas attiecības ar zemi un valodu – kā bērnam ar māti. Prātam tur maza nozīme, bet jo liela jūtīgumam. Un jūtīgumu veido arī kultūra. Tāpēc neaizmirstiet kultūru, es jūs lūdzu, tos, kuri valsts attītību plāno un naudu nozarēm dala. Jo izglītots cilvēks nenozīmē kulturālu cilvēku. Bet no izglītotiem un nekulturāliem cilvēkiem – labuma nekāda. Viens vienīgs posts.