Iksirugumta ([info]po) rakstīja,
@ 2013-02-04 21:00:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
dzīvība, pakāpes un posts
Dzīvība ir labi ieskrējušies paterni. Kā galaktikas. Katras mūsu smadzenes ir tādi. Bet fakts, ka jaunākās no tām spēj domāt vēl vienu meta līmeni augstāk, nenozīmē, ka tas pilnībā apzinās visus zemākos līmeņus. Vispirms mēs sabeidzām savas emocijas, tad mūsu individuālais dzīvības spēks atraisījās aprīt vēl zemākas - mūsu gadījumā ķermeņus un ekosistēmu. Protams, tas notiek likumsakarību ķēžu cikliskās un kumulatīvās dabas dēļ - tās dabiski cenšas visu pakārtot sev. Un atslēga šinī procesā ir - vai mēs operējam no augšas uz leju vai no apakšas uz augšu. Tā nu katri principi pār emocijām, katras emocijas pār ķermeni, katra kustība pret ekosistēmu, katra ekosistēma pār cieto fiziku (un, domājams, katra fizika pār vēl fundamentālākiem pamatiem) ir "kļūda" - tā ir kā plaisa, kas no skursteņa aizved līdz pamatiem un sagrauj visu ēku. Bet balstās viss plašākajā, zemākajā. It kā pašsaprotami. Bet tajā pašā laikā mēs, cilvēki, pārāk bieži vadāmies tieši šajā "wishful thinking" režīmā, savu iekšējo pasauli imperatīvi uzspiežot apkārtējai. Godu, pašcieņu, ticību, cerību mēs uzstādām kā svarīgākas par savām (un citu) emocijām. Ja prāts ir izgāzies un mēs rīkojamies emocionāli - dzenoties pēc dedlainiem, cīnoties par otra uzmanību, aizstāvot savu nāciju -, tad nereti ar to postā iedzenam ķermeni. Kad ķermenis ir traucēts, mēs savām sāpēm, kūtrumam, nogurumam pakārtojam vidi. Kad vide savā sterilitātē vai pārblīvētībā kļūst nāvējoša... līdz nākamajam solim mums neizdotos izdzīvot. Bet mēs sagrautu pat matēriju - sašķeltu kā kodolreaktorā.
Kādā brīdī mēs vairs nevaram izturēt. Kādā brīdī mēs griežamies apkārt un gribam atgūt dzīvības pilnību, ātrumu, veiklību. Ja svarīgs prāts - vēršamies pie emocijām. Ja svarīgas emocijas - pie ķermeņa. Ja atrodam kļūmi jau ķermenī - vēršamies pie vides. Ja vide ir neglābjami sabeigta, meklējam... nu, jā. Tad jau ir par vēlu.
Ko tas nozīmē? Daudz ko, protams. Tas nozīmē, ka likumdošanai jāsāk skatīties no zemākā līmeņa. Tas nozīmē, ka mums jāseko plaisām pasaulē, sabiedrībā un sevī, jāseko līdz punktam, kur plaisa apstājas. Un jālabo tā. Tas ir optimālākais dzīvības ceļš. Bet - ja tas ir par vēlu? Nu... tad skatāmies tikai uz sevi un mēģinām savākties. Līdz ķermenis nevar, līdz vide ir beigta. Tad - roll, baby, roll! Vairs nekādi likumi nevar būt no savara!

P. S.
Interesanti, ka konsekventi un nejauši šādās pārdomās aizmirstu starpslāni "sabiedrība". Bet tas ir īpatnējs moments, jo tas līdzdarbojas visos tajos pašos līmeņos - citi ar savējo var uzlabot/bojāt tavu prātu, emocijas, ķermeni, vidi.
Laikam man tas tāds aklais punkts, mja. Bet nu... ar laiku.


(Ierakstīt jaunu komentāru)

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?