Mirkļi.
Ui, kas vakar [29.09.2008] bija par labu dieniņu neskatoties uz to, ka darbā ierados par vēlu, kas beigās izrādijās par agru. Bet nu - viss pozitīvi. Pēc darba no Āgenskalna gāju ar kājām uz centru - 8 dienu laikā jau trešo reizi - patīk. Rīga vakaros ir skaista pilnīgi pat eiforija pārņēma ejot pa akmens tiltu, iesmējos - palika nedaudz kauns, bet tas gan smaidu no manas sejas nenodzēsa, par ko gan kaunēties? Kāpēc raudāt, ja gribas smieties un kāpēc nesmaidīt, ja gribas un lūpu kaktiņi paši tiecas augšup? Es tikai dažubrīd nevaru saprast, vai es esmu jucis, vai laimīgs... varbūt abi kopā?? Tikai, kas tādā gadījumā par iemeslu būt laimīgam - strādāju darbā, kur prasās neiedomājama rūpība, bet tā, kā zināms nekad nav bijusi mana stiprā puse, saņemšu algu aptuveni 220 mēnesī ar ko pietiks ceļam, ēšanai katru dienu un vēl kripata tēriņiem. Meitenes man joprojām nav ir tikai manas divas fetišmīlestības - Rīga un Latvija, bet tas jau laikam neskaitās, ne?!? Un viss mana dzīve ir tāda pati kā agrāk, lai gan jā, iespējams tas, ka es beidzot kaut ko daru ir tas iemesls... katrā ziņā, ja cilvēki ēstu ziepes, tad pilnīgi noteikti SIA Trejdeviņi ziepes būtu visgaršīgākās. ;)