meta telpa
Lasot sinonīmu vārdnīcu, bieži ir ļoti īpatnēja sajūta: it kā runātu ar sevis kopiju no simts gadu senatnes. It kā mēs lieliski saprastos un kopīgiem spēkiem censtos vienoties par abiem pieņemamu vārdu. Un katru reizi, pie šīs personas vēršoties, rodas sajūta, kā verot kabineta durvis pie draudzīga onkas, kas sasūcies sastāvējušos grāmatu smaržu. Stāvi pustumsā un runā ar tādu kā vecu, bet tikpat bezpalīdzīgu - un vecišķi izpalīdzīgu - sevi.
Vispār - vārdnīcās kā visās grāmatās ir savs gars, sava noskaņa, sava pasaule. Reizēm bail. Kā ar tām kabineta durvīm - negribas iztraucēt, negribas iegāzties ar savu ielas vai citas pasaules troksni. Tas šķiet kā negodīgi - viņš man par neko, aiz labas sirds nāk pretī. Kaut arī reizēm viņa tur nav - vārds vienkārši nav iekļauts vārdnīcā - un tad ir dusma. Bet tas ierakstās tais pašās attiecībās.
Gandrīz par daudz - kā Skaistulē un Briesmonī, kur pulksteņi un svečturi runā. Visa pasaule ir dzīva - tik dzīva, cik dzīvs esi tu. Tāpēc jau bīstamies vientulības - kad nav neviena, ir zināms, ka tevis vairs nav. Lai čukst - tapetes, aizkari, paklāji, lampas... Lai runā!

Durvju ir daudz. Svarīgi turpināt vērt.