---
Zināt, kāpēc man patīk provinces intelģence? Tādi 30-40 gadus veci "Atmodas laika pusaudži", piemēram, Liepājā, Valmierā. Viņiem, atšķirībā no kultūrinformācijas pārsātinātajiem Rīgas vienaudžiem, nav bijis nepieciešamības uzlikt kaut kādas viszinīgu postmoderna cinisma masku. Arī no vietējiem urlām viņiem nav bijis jāraustās, jo tie visi ar viņiem ir futeni spēlējuši, respektē viņu tēvus / mātes, kas, piemēram, strādā vietējā teātrī, un jau kuro paaudzi tajā vidē tiek uzskatīti par tātad cienījamiem cilvēkiem. Rezultātā tādi provinces inteliģenti joprojām spēj atklāti priecāties par kaut ko, kas viņiem sniedz estētisku baudu, bet kas Rīgas sprukstiņiem šķistu pārāk naivs, vecomdīgs vai citādi izsmejams. To varētu saukt par Pozitīvo Nesamaitātību.

Turpretī vakar "Palladiumā" es redzēju citas kategorijas ļaudis, no kuriem man metās šķērmi. Tādus visādu vecumu abu dzimumu cilvēkus, kas gorījās, grozījās, kratījās, pār-izteiksmīgi vicinājās ar rokām, pārbolījuši acis, uz cilvēka sejas muskuļu fizioloģisko iespēju robežas šķobījās, dziedot līdzi grupai, tā, lai visiem apkārtējiem būtu pilnīgi skaidrs, ka tieši šim cilvēkam ir Kulakova izsniegts monopols vienīgajam izprast "Pērkona" dziesmu vārdus un ar īpašas mīmikriskas performances palīdzību to demonstrēt pārējai pasaulei. Visticamāk, ka tas, ko novēroju, būtu nosaucams par Negatīvo Nesamaitātību.


Nu kāpēc tik gudrai grupai ir tik pajoliska auditorija?

Koncerts, protams, bija burvīgs.