Solīja tātad šodien vētru. Nevienam tā īsti vajadzīga nav, bet ko lai dara - vētras arī grib dzīvot. Tā kā man šovakar viena maza pulcēšanās Vecrīgā ir, tad tas negaiss tāds bik nelaikā varētu izradīties. Lai nu kā, novērst to nevar, atliek tikai samierināties. Bet tad vētra atnāca. Kaut arī nē - atnāca negaiss. Ar lielu lietu, krusu, zibeņiem un visu, kas piederas pie lietas. Lija brangi, bet nu jau atkal spīd saule. Ta nu es pieķēru sevi pie domas "Un tas bija viss? Šitenais bij vētra? Tad ko te visas laika ziņas un portāli brēkā?" Jo, ja reiz vētra aka negaiss beidzies, es droši varu savās zilās kurpēs un rozā svārkos doties uz centru bez baiļu.
Tad sabijos. Jo, zinkā, reiz bija līdzīga situācija ar "And that's it?". Kaut kad aizlaikos tupējām mēs mežā kaut kādā bāzē spridzekļu izmēģinājumā. Ierakām zemē sprāgstvielas, aizrakām bedri, pa starpām sametot tur iekšā balastu - riepas, katlu vākus, kaut kādus citus smagus priekšmetus. Virs zemes sakrāmējām vēl pāris riepas un tā, lai pieklājīgi redz sprādzienspēku, kad ies vaļā. Nu, ka tur riepas pa gaisu lidos un līdzīgi efekti. Evakuējāmies labu gabalu atstatu, lai varētu visu smuki novērot, un gaidījām. Atbildīgā persona veic atbilstošās darbības, lai pa striķīti iedarbinātu spridzekli. Mēs atkal gaidām. Tad atskan tāds mazs būkšķis. Nu, tāds "puf" un viss. Mēs tā saskatāmies, tūlīt sāksim smiet par nīkulīgo sprādzienu, kad atskanēja īstais - zemes pa gaisu, riepas tāpat un "oh" un "ah", cik kruta.
Tātad ko es gribēju teikt - nekad nesaki vētrai "Tas bija viss?", ja vakarā kaut kur jāiet un nav lietussarga, citādi var notikt tā, ka vētra sadusmojas un atnāk apakaļ, un demonstrē savu might and magic.