kad sen vairs neviens neredz..
ārā, tajā aukstajā gaisā bija deju grīda. pa to švīktēja sena gadsimta kupju papēži. uz tās krita smalkie[ar iniciāļiem izrotātie] mutautiņi. dažbrīd tos kāds pacēla. citreiz nevērīgi, citu ar dziļu cieņu, tā, pat paklanoties, atvainojoties par to, ka tas sniedz prieku- pacelt šo sniegbalto auduma gabalu.
un ik pa reizei noputeņoja smalks ass sniegs. vējš jau ar' neatlaidās. kas tad tās kleitas malas plivina un mazliet nevainīgi paceļ gaisā? tā nav straujā giešanās. tas ir vējš!
tas vēl ilgi dzīvo pie tās grīdas. pat tad, kad vairs neviena nav. arī apkopēja. tad vējš ar aso sniegu matos, noguļas uz grīdas un ilgi to glāsta. un grīdai vairs nesāp atstātās švīkas un to patstāvīga beršana, neinteresē stūrī atstāts sasmaržināts iniciālis. nekas, jo to kāds tagad glāsta un mierina.