Garastāvoklis:

sad

Aizvakar klubaa pirmo reizi speeleejot bridzhu gribeejaas raudaat. No visas sirds. No visas pilnas sirds.
Es esmu karjeras cilveeks, un pagaidaam bridzhs ir mana karjera. Ja arii visur citur man dziivee iet taa so-so, tad mani pie dziivesspara uztur panaakumi.
Kad ziemaa pirmo reizi saaka kliist runas par meitenju chempionaatu un visu tam pakaartoto treninjprocesu, paarliku galvaa, kaapeec es sheit vispaar esmu. Atnaacu uz bridzhu kaa uz izklaidi. Vai esmu gatava to ziedot un padariit par savu darbu? Apsoliiju, ka nemociishos ar to kaa ar visu citu savaa dziivee ieprieksh. Bez jebkaadiem principiem - ja man vairs negribeesies, ieshu prom. Nevis seedeeshu spiitibas peec kaa muuzikas skolaa vai aagjenee, tikai taapeec, lai pabeigtu iesaakto. Un tagad peekshnji atcereejos. Kaa tad nu iisti ir? Gruuti.