Omne ignotum pro magnifico*

Vakar beidzot noskatījos Meiteni Ar Pērļu Auskaru un ieslīgu pārdomās, kas ilgs vismaz turpmākās 3 dienas. Man ir neticami grūti skatīties vairākas labas filmas vienā dienā, pat nākošā vai aiznākošā diena var izrādīties par ātru. Tas visu izbojā. Es noskatos filmu un kādu brīdi tajā dzīvoju. Kamēr apnīk. Redziet, man allaž par redzētajām filmām nākas izteikties ar  apstākļa vārda ''beidzot'' palīdzību, jo, redziet, filmu skatīšanās ir tāds strīdīgs un ķildīgs pasākums manā dzīvē, es pat teiktu - vesels skandāls, jo esmu neizsakāmi izvēlīga šajā ziņā, bet vienai, savukārt, iet negribas. Tāda saviesīgs gars manī mitinās.

Kāds tuvs draugs klāstīja man par bezgalīgo visuma plašumu, kas savukārt izraisīja diskusiju par gaismas gadiem, galaktikām, citplanētiešiem, zvaigznēm un citādiem grūti izskaidrojamiem niekiem. Tādas pārdomas liek man jukt prātā, jo, mēģinot saprast, cik tad liels īsti tas universs ir izplēties, es vienmēr nonāku pie jautājuma ''Ko es te daru?'' Kas es vispār esmu? Ja neskaita cilvēku miesu, kas tādi gaļas veltnīši vien ir un kam uzdevums aizņemt vietu uz planētas Zeme, tad kas vēl no mums ir noderīgs pasaules telpā? Domas, sajūtas, ilūzijas, sapņi? Un kas paliek, kad tā visa vairs nav?

*Viss nezināmais šķiet grandiozs