Lielākoties es kaut ko daru tādēļ, ka to var darīt. Bez jebkādiem attaisnojumiem un argumentiem. Argumenti ir tikai čiekuri, tas nav poētiskums, argumenti patiešām ir tikai čiekuri. Un šorīt es atceros tikai dažas lietas. Es atceros sievieti no kādas Arsenāla filmas, nav svarīgi, kuras. Viņa skatās pa logu. Viņa ir francūziete. Viņa ir pilnība. Un viņa saka, ka laiks (pasaule) paslīd garām. Un vēl es atceros rotaļu laukumu. Kā lēni griežas karuseļi, un bērnu augumi saplūst ar pelēko dienas krāsu. Un es atceros tos ceļus, kuri kaut ko šķērso pa diagonāli, iegrauzti kaut kur cilvēciskā slinkuma vārdā, tie ir patiešām apburoši ceļi. Es esmu darījusi daudz lietu, bet man ir tikai šīs atmiņas, kurām būtībā nav nekāda sakara ar pavadīto laiku. Tā ir brīnišķīga bilance.