es esmu maziņš pelmenītis
ja vēl pāris dienas atpakaļ. kad sniedziņš tikko uzsniga, ļoti priecājos par to, tagad gan- IR patiešām auksti.
šodien nopietni atsalu, mēģinu atgūt zaudēto siltumu zem segas ar tēju un cukuru.

nāk sesija virsū, būs spriedze, es jūtu.

un tad vēl interesanti pavērot cilvēkus. to, kā viņi uzvedas. dažus, kuru lepnums ir kā lēta putukrejuma torte- uzpūsts un neīsts- viltots un pašā saknē bailīgs.

jau pamatskolā bija visādas pārīšu būšanas, asaras spilvenā, intrigas un aprunāšanas. tas, kas tad, tas pat bija patiesāk. a tagad dažam labam jefiņam gribējās pa purnu sadot. visam ir savi iemesli, bet es tomēr sevi pietiekami cienu, lai ļautu runāt tādu huiņu. dusmiņa parāva. bet tas jau sen ir skaidrs- nevienu nevar pārmācīt. un sevišķi nekāda jēga nav mēģināt pārliecināt un izteikt kaut kādu argumentētu viedokli cilvēkam, kuram galvā ir tikai gandža, pāris salmi un pa virsu uzlikta cepure. jo reāli-viņam jau ir laika nodarboties ar tādu sviestu- nestrādā, nemācās, bet pašapziņa taaaaada, ka wooow. baigais vecis, zin, mācīs dzīvot.

huu. izliku šņegu. palika vieglāk.
labi, ka ir blogi. labi, ka dažreiz to indīti vajag šiten izrunāt ārā.