Skolas rutīnā par robežpunktu starp nedēļām stabili ir kļuvusi ceturtdiena. Piektdienās priecājos, ka priekšā brīvdienas, tad [lōģiski] seko pašas brīvdienas, pirmdienas pat nepamanu, 2dienas brīvas, 3dienas nomoku, un - re! - ceturdienas lekcijas atkal ir klāt. Wtf, tikko vēl bija iepriekšējās; kur palika tās cik-tur dienas pa vidu??
Bet ceturtdienas man patīk, galvenokārt jau masu komunikācijas teōriju dēļ. Pasniedzējs tāds foršs - i minūtes negribas skaitīt, i var viegli uztvert vielu, i iegaumēt arī. Viņš varētu pasniegt vēl kādu pusi manu priekšmetu. :D Nu bet the good news is, viņš teica, ka visus gadus mums kaut ko mācīs un būs "cilvēks-mēbele". Yay.

Un vispār, jāiet gulēt, bļ, nevis pie kompja jāsēž.

Upd. Jēziņ, skatos spogulī, runājos ar sevi un joprojām mazliet neticu, ka tā tiešām esmu es. Jūtos fucking izmainījusies pēdējo gadu laikā. Vai arī vienkārši kļūstu pieaugusi, kas gan jau ir izskaidrojums, bet tāpat tā mazliet jocīgā un pacilājošā sajūta. Prieks par to, par ko mazpamazām kļūstu. ^^