Pasaules sirdī izskatās pavisam vienkārši. Tur ir kalni un klintis, akmeņi asām šķautnēm, sarkanīga augsne.
Vīnogulāji gaida pavasari, zeme ir pielijusi un slapja, uz ceļiem peļķes, no rītiem ūdens sasalis ledū, krūmos šūpojas pērnie granātāboli, savītuši un brūni. Dienas vidū, ejot pļavām pāri uz Parādīšanās kalna pusi, var satikt ganu ar aitu baru. Viņš smaida, kaut ko saka, pamāj. Vējš joņo kā traks, bez cepures un cimdiem būtu ļoti auksti. Aitas blēj.
Mākoņi un migla brīžiem aizsedz kalnus, miglā pazūd Krusta kalna galotne, bet skaidrā laikā var redzēt, ka tālumā gar horizontu kalni klājas cits citam pāri kārtu kārtām.
Ciematā ir dažas ielas, desmitiem sīku suvenīru bodīšu, kurās plaukti pilni ar Dievmātes un Jēzus statujām, piekariņiem un medaljoniem, stendos ar ielu malām vējš dancina stikla, plastmasas un koka rožukroņus. Ir kafejnīcas un picērijas, viesu mājas svētceļniekiem. Nostāk no ielām, piespiedušās kalnu sāniem, slēpjas kopienu mājas, kurās mitinās garīdznieki, klosterbrāļi un māsas, svētceļnieki, miera un patvēruma meklētāji.

Baznīca Medžugorjē ir pavisam vienkārša, plaša un ļoti mājīga. Nekādu rotājumu un izgreznojumu, arī gleznu nav. Viskrāšņākā visā baznīcā ir Dievmātes statuja. Altāris ir pavisam necils, izrotāts dažām puķēm un svecēm. Ir jau arī gavēņa laiks, tādēļ viss ir vēl jo askētiskāks. Baznīcā katru dienu notiek vairākas svētās mises, bet vissvarīgākais dienas notikums it tā sauktā vakara programma. Tā sākas ar rožukroņa lūgšanu, kuru īsi pirms mises sākuma pārtrauc brīdis pilnīga klusuma – tas ir mirklis, kad Dievmāte ierodas uz zemes. Pēc tam atkal atsākas rožukronis, tam seko mise, tad īpaša pateicības lūgšana. Tālāk, atkarībā no attiecīgās dienas, ir vai nu vēl viena rožukroņa daļa vai krusta ceļa dievkalpojums. Trīs reizes nedēļā vakarā ir arī Vissvētākā Sakramenta adorācija, kas ilgst vienu stundu. Tā nu uzticīgam svētceļniekam sanāk baznīcā pavadīt vismaz trīs stundas no vietas. Kopā ar adorāciju var būt pat piecas stundas. Un nekas. Nekad vēl neesmu piedzīvojusi tik vieglu un spēcīgu lūgšanos kā Medžugorjē. Tur var patiešām iemīlēties lūgšanā. Varbūt tāpēc, ka viss ir tik vienkārši, nepiespiesti, tomēr ar dziļu un patiesu godbijību un mīlestību. Lūgšanas un mise notiek horvātu valodā, kas ir līdzīga krievu valodai, tādēļ visai labi var nojaust, par ko tiek runāts. Tādas lūgšanas kā Tēvs mūsu un Esi sveicināta svētceļnieki katrs skaļi skaita savā valodā, un kopā tas skan kā burbuļojošs ūdens vai dīvaina mūzika. Baznīca visos dievkalpojumos ir pilna ar cilvēkiem. Ir daudz svētceļnieku, bet nāk arī Medžugorjes draudzes cilvēki – gan veci, gan jauni, un viņi lūdzas ļoti dedzīgi.
Vasarā visas lūgšanas un mises notiek ārā, jo baznīcā nepietiek vietas milzīgajam cilvēku daudzumam. Martā tur salīdzinoši maz svētceļnieku, tāpēc visam varēja tikt klāt, mierīgi dabūt vietu, kur apsēsties, Krusta kalnā un Parādīšanās kalnā varēja kāpt pilnīgā vientulībā, ja gribējās.
Abi šie kalni – Krusta kalns un Parādīšanās kalns – ir lūgšanu vietas. Parādīšanās kalnā ar krustiem un nelieliem akmens altāriem atzīmētas vietas, kurās Dievmāte tikusies ar vizionāriem. Kalnā izveidots ceļš rožukroņa lūgšanai. Cilvēki tur iet dienu un nakti, lūdzas gan vienatnē, gan kopā ar ģimeni, svētceļnieku grupas lūdzas dziedot un skaļi lasot meditācijas. Krusta kalns ir stāvāks un grūtāk izstaigājams. Pašā kalna virsotnē atrodas liels, balts krusts. Tas tur uzstādīts jau 20. gadsimta sākumā, un cilvēki tur gājuši lūgties jau ilgi pirms Dievmātes parādīšanās. Augšup ved taka, kurā ar bronzas ciļņiem iezīmētas Krustaceļa stacijas. Viss ceļš ir vieni vienīgi šķautņaini akmeņi, un, ja ir kādas fiziskas problēmas, iet ir patiešām grūti. Tomēr Krusta kalnā kāpj pat pavisam vārgi cilvēki, kāpj ar kruķiem, vecas māmiņas tiek stieptas kalnā un stutētas no visām pusēm. Gandarītāji uzmanīgi un lēni kāpj kailām kājām, piesardzīgi liekot soli pēc soļa.
No Krusta kalna virsotnes var ieraudzīt visu Medžugorji, kāda nu tā ir starp kalniem, milzīgiem tālumiem, debesu plašumiem un mākoņu upēm. Mājiņas izskatās pavisam mazītiņas, var redzēt baznīcas torņus, ielas, vīnogulāju laukus. Tālāk viss izgaist zaļganzilā tālumā, saplūst ar kalniem un dūmaku. Un tur, pašā kalna virsotnē pie lielā, baltā krusta, nav nekādu šaubu par Dieva esamību, par to, ka viss ir viens, ka viss ir mīlestība, un, ka visas šausmas, šaubas un bailes ir jau sen atpirktas un samaksātas. Žēlastība bez mēra.
Medžugorjē ir tā sajūta, ka tu esi pilnīgā drošībā – mājās, pa īstam mājās, kaut arī esi pavisam citā pasaules malā un pilnīgi svešos cilvēkos. Šķiet, ka šī vieta radīta tieši tevis dēļ un tāpēc, lai reiz tieši tu tur atbrauktu un satiktu Dievu.
Skaisti arī tur ir. Kā jau tādā, vietā, kur ir kalni. Staigājot, pa akmeņainajām nogāzēm un skatoties, kā tālumā gar kalnu galotnēm peld mākoņu grēdas, klausoties, kā kāds meža balodis dūdo zemā balsī, var pavisam droši un nešaubīgi sajust, ka tepat blakus ir Dievmāte. Šķiet, viņa stāv tepat aiz tā tuvākā ērkšķainā krūmā, un tūlīt viņa pasauks tevi maigā balsī un teiks, lai droši kāp augstāk. Viņa tur ir. Viņa stāv pavērtās durvīs uz debesu sliekšņa un rāda sava Dēla troni. „Miers, miers, miers,” viņa saka.