šeit mēs vedam bezpersoniskas sarunas, bet dzīvē viss ir savādāk.
dīvaini ir turēt pirkstos smalku diegu, kuru aizpūš vējš kilometriem tālu. un vēl dīvaināk, ka brīžiem par šo diegu aizmirstot, tas, tā pat neizslīd no pirkstiem. laikam aptīts. un, kad tajā otrā galā atceras par šo diegu, tad šajā- ir dzirdama smalka žužināšana, arī mazliet smilšu skaņas un koku šalkas.